— Meitiņa, es te! — viņa pateica, iznākdama no tumšā skapja.
Man bija grūti saprast, kas īsti notiek un kāpēc tā viss tā sanācis.
Tad es ieraudzīju durvīs stāvošo — mana līgavaiņa mamma.
— Tu to izdarīji? — es klusi vaicāju, cenšoties noticēt notiekošajam.
Viņa neko nesacīja, sakrustoja rokas un skatījās mierīgi, gandrīz vēsi.
l
— Tev nebija tiesību precēties ar manu dēlu, — viņa klusi, bet stingri teica. — Tu viņam neesi piemērota.
Es klusībā klausījos. Viņa vienmēr bija izrādījusi atturību, un es cerēju, ka viņa mani pieņems. Tomēr šie vārdi bija skaidrs signāls, ka viņas attieksme ir citāda.
— Tu izjauci manas kāzas, bet es neuzskatu, ka man no tevis vajadzētu baidīties, — es atbildēju, cieši turot mammas roku. — Es mīlu tavu dēlu, un viņš mīl mani.
Pēc tam es klusi izgāju no telpas, atstājot viņu aiz sevis.
Neskatoties uz notikušo, kāzas tomēr notika. Taču ar līgavaiņa māti mēs vairs nesazinājāmies. Viņa pati aizgāja no mūsu dzīves. Un, zini, bez viņas mums pat kļuva vieglāk.
Tagad mums apkārt bija tikai tie cilvēki, kuri patiesi vēlējās mums laimi un prieku. Tie, kas atbalstīja mūsu izvēli un bija gatavi būt kopā ar mums šajā svarīgajā ceļojumā.
Dzīve turpinājās, un mēs mācījāmies novērtēt katru kopā pavadīto brīdi ar tiem, kas mums bija svarīgi.
Tas bija jauns sākums, kurā valdīja sapratne un miers.
Un kā tu rīkotos līdzīgā situācijā? Vai spētu pieņemt pārmaiņas un turpināt savu ceļu ar mieru?
