Reizēm pasaule ir pilna ar aizspriedumiem un dažādiem uzskatiem, īpaši, kad runa ir par cilvēkiem un viņu izvēlēm. Šie priekšstati nereti ir tik dziļi iesakņojušies, ka pat loģiski argumenti tos nespēj viegli mainīt.
Katram jau ir savs skatījums uz lietām, un, ja nevar vienoties vai saprasties, rodas pārpratumi. Bet, ja abi ir gatavi ieklausīties un būt atvērti, vienmēr var atrast kādu kopīgu valodu un labāk saprast viens otru.
Ja runājam konkrētāk, tad, kad izdzirdam vārdu ‘blondīne’, katram cilvēkam galvā var rasties pavisam citas domas. Kādam tas ir tikai matu krāsas apzīmējums, bet citam uzreiz nāk prātā dažādi stereotipi par raksturu vai intelektu. Bet jāatceras, ka šādi vispārinājumi bieži vien nav taisnīgi – matu krāsa nevar noteikt cilvēka gudrību, spējas vai personību.
Ar ko var saskarties mainot savu uzvārdu pēc kāzām un vai tas ir pareizi
Izstāstīšu, kāpēc tā ir.
Stereotipi bieži vien rodas no tā, kā mēs uztveram lietas, ko dzirdam apkārt — piemēram, no jokiem vai tam, kā cilvēki tiek attēloti filmās un televīzijā. “Blondīņu joki” jau gadiem ilgi ir bijuši populāri, taču, patiesībā, tie ir tikai aizspriedumi, nevis kaut kas, kas balstās uz īstiem faktiem.
Patiesībā matu krāsa nemaz neietekmē cilvēka intelektu vai spējas. Mēs visi esam atšķirīgi, un tas, kā mēs izskatāmies, nav rādītājs tam, kas mēs esam iekšēji. Vispārinājumi bieži vien var izrādīties maldinoši un netaisnīgi, jo katrs cilvēks ir unikāls.
Pastāstīšu vienu stāstu no reālās dzīves
Kādu dienu, braucot ar vilcienu, es Jelgavas stacijā pamanīju, kā iekāpa blondīne. Viņa uzreiz izcēlās starp visiem pasažieriem. Pirmā lieta, ko pamanīju, bija viņas eleganti izvēlētās kurpes un stilīgā kleita, kas kopā veidoja ļoti pievilcīgu un simpātisku tēlu. Viņa izskatījās mīlīga, bet vienlaikus viņas stāja un paša pārliecība lika saprast, ka viņa ir diezgan droša par sevi. Tas bija pirmais iespaids, kas radās, viņu ieraugot.
Kaķis nejauši nogāza vīra telefonu – tajā brīdī uz ekrāna uzplaiksnīja ziņa: “Labrīt, dārgais…”
Viņa apsēdās netālu no manis, un es pamanīju, ka viņa austiņās klausījās “Nightwish”. Es uzreiz nodomāju, ka katram cilvēkam ir sava muzikālā gaume, un nav nepieciešams par to diskutēt. Tas, kas patīk vienam, nebūt nav tas, kas patiks citam, un tas ir pilnīgi normāli. Katram cilvēkam ir savi mūzikas žanri un izpildītāji, kas viņu iedvesmo un uzrunā.
Bet stāsts vēl nebija beidzies. Pēkšņi viņa izņēma telefonu, un sākās saruna, kuru es, pat negribot, noklausījos. Un tas, ko viņa teica, bija kaut kas tāds, ko es vēl ilgi atcerēšos.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
