Mums mēdz teikt, ka mūža nogale ir tas lielais atelpas brīdis, pēc kura mēs visi tiecamies. Laiks, kad dzīves ritenis beidzot griezīsies lēnāk, ļaujot mums pašiem noteikt savu ikdienas gaitu un vienkārši būt saskaņā ar sevi.
“Slinkums — tā ir ieraduma veidota atpūta pirms vēl esi paguris.”
— Žils Renārs
Taču realitāte rāda ko citu. Pensija daudziem kļūst par jaunu skrējienu — bezgalīgu darbu sarakstu, pienākumu kalniem, sapulču apmeklējumiem, rūpēm par bērniem un mazbērniem. Vajadzību vienmēr būt savākta, moža un “labākajā formā”.
Bet ko, ja patiesais nobriedušas laimes noslēpums nav nemaz pastāvīgā aizņemtībā, bet gan drosmē palēnināties?
Tiesībās būt mazliet slinkai. Atļaut sev palaist vaļā kontroli, atteikties no glābējas lomas, no vēlmes visu paspēt un visiem izpatikt.
Vienkārši spert soli atpakaļ.
Tieši tur arī slēpjas īstā brīvība.
Un lūk — deviņi “slinki” ieradumi, kas padara dzīvi vieglāku un laimīgāku.
1. Neizskaidrot savas vēlmes
Cik daudz gadu sievietei vajag, lai beidzot iemācītos gribēt no sirds — ne tā, kā pieņemts, ne tā, kā “pareizi”, bet tā, kā saka viņas iekšējā balss? Un kāpēc līdz pat šodienai par to joprojām ir kauns?
Vēlme atpūsties, nopirkt sev kaut ko skaistu, neatbildēt uz zvaniem, paklusēt — to visu pavada iekšēja vaina. It kā jāatvainojas par to, ka vēlies justies labi.
Bet tieši tiesības uz prieku un baudu nav jāizlūdz un nav jāizskaidro. Tam nav vajadzīga cita atļauja.
Kā reiz teica Sofija Lorēna — īsta laime ir tad, kad tu vēlies to, ko dari, un dari to, ko vēlies.
Un tieši brieduma gados kļūst īpaši svarīgi pārstāt attaisnoties par savu prieku.
Tā nav balva. Tā ir tava pamattiesība.
2. Neuzglabāt to, kas jau sen vairs nav vajadzīgs
Vienas revīzijas skapī pietiek, lai atklātu daudz ko. Trauki „ciemiņiem”, servīzes, kleitas, kas jau sen par mazu, žurnālu kaudzes, kastes „uz visiem gadījumiem”. Viss tas aizņem ne tikai vietu, bet arī gaisu un uzmanību.
Māja nav atmiņu noliktava, bet dzīvā telpa. Kā rakstīja Rilke — nevajag taupīt putekļus, labāk atbrīvot vietu dzīvei. Dažreiz pietiek ar vecas katlas izmešanu, lai elpotu vieglāk.
3. Nemēģināt pāraudzināt visus
Visgrūtākais ir pieņemt, ka pat tuviniekus mēs nevaram „pabeigt” pēc savas iegribas. Katram ir sava ceļa izvēle, savas kļūdas un savi secinājumi. Īpaši tas attiecas uz bērniem un mazbērniem.
Ir dabiski vēlēties palīdzēt un rūpēties. Tomēr patiesa mīlestība nozīmē neuzspiest savu gribu.
Kā rakstīja Halīls Džebrāns — bērni nav mūsu īpašums, tie ir tikai īslaicīgi viesi.
Klusēšana nav vienaldzība, bet cieņa.
Un atteikšanās no pastāvīgām mācībām nav vājums, bet gan briedums.
4. Nebūt ērtai visiem
Cik bieži iekšējais balss čukst: „Tu esi nogurusi, atteiksies,” bet ārēji skan: „Protams, palīdzēšu.”
Rezultātā sieviete, kurai vajadzētu atpūsties, atkal steidzas pie kāda palīgā.
Vienmēr aizņemta, vienmēr nogurusi.
Tas nav laipnības izpausme — tas var būt ieradums aizmirst par sevi.
Bete Deivisa reiz teica: ja centies iepatikties visiem, zaudē sevi.
Slinkums būt ērtai — tas ir pašsaglabāšanās akts.
Mums nav jābūt resursam visiem pēc kārtas, īpaši tad, kad spēki jau gandrīz izsīkuši.
5.Nevēlos būt ideāls
Sievietes briedumā turpina censties būt ideālas: ideāls borščs, ideāls interjers, ideāla uzvedība. Bet aiz visa tā bieži vien slēpjas nevis mīlestība, bet gan izdegšana. Nogurusi, bet īsta vecmāmiņa, kas sēž uz grīdas un spēlējas, ir daudz vērtīgāka nekā paraugsaimniece, kas auksta un attālināta.
Pavājināties nozīmē pievērst uzmanību tam, kas dzīvs. Saprast, kas ir svarīgs, bet kas — tikai sabiedrības izdomāta virspusēja izrāde.
6.Nebaidīties izskatīties smieklīgi
Ar gadiem it kā piedēvē noteiktu „dreskodu”: mieru, stingrību, stingru mēteli. Bet ja dvēsele dzied karaokē, prasa sarkanu lūpu krāsu un dejas, vai tad to vajadzētu aizliegt?
Smaids ne tikai pagarina dzīvi — tas padara to īstu. Vecums nav rāmis, tas ir brīvība būt pašam, pat ja kādam tas šķiet dīvaini. Laime ir tajā, lai aizmirstu, cik tev ir gadu, un vienkārši dzīvotu.
7.Atlaist vajadzību visu kontrolēt
Kontrole nogurdina. Turklāt tā bieži vien ir bezjēdzīga. Dzīve tāpat nekad neiet pēc plāna: bērni izvēlas savu ceļu, plāni mainās. Gudrākais ir neiejaukties, kad to var nedarīt.
Kārls Jungs teica: mēs sākam patiesi dzīvot, kad atbrīvojamies no kontroles. Un tajā ir patiesība. Ļaut pasaulei būt — tā ir arī brieduma izpausme. Īpaši, ja agrāk vienmēr biji „atbildīgs par visiem”.
8.Nepārtraukti neatgriezties pagātnē
Daži cilvēki dzīvo ne tagadni, bet vakar dienu. Prātā atgriežas, pārrunā, nožēlo. Taču atmiņas neārstē, ja tajās nav viegluma.
Kā atgādināja Klaivs Lūiss — sākumu mainīt nevar, bet var pārrakstīt noslēgumu. Nav vērts tērēt spēkus tam, kas jau ir noticis. Labāk iet uz priekšu, pat ar maziem soļiem, bet virzienā uz gaismu.
9. Neatlikt prieku uz vēlāku laiku
Daudzi dzīvo pēc principa: „Nu, tad vēlāk…” Vēlāk būs laiks, veselība, iespējas. Taču ideāls brīdis nekad nepienāk. Ir tikai tagadne. Un tikai tajā ir iespēja būt priekam.
Labs laiks? Izej parkā. Gribas jaunu džemperīti? Iegādājies. Sapņoji aizbraukt pie jūras? Sāc krāt naudu. Laime nenāk pēc grafika. Tā nāk tad, kad pārstājam gaidīt un sākam dzīvot.
Galu galā ļaut sev mazliet “slinkot” nenozīmē bēgt no dzīves. Tas ir iemācīties dzīvot patiesi. Ne ideāla dēļ, ne citu gaidu dēļ, bet sev pašam. Jo briedums nav par pienākumiem. Tas ir par brīvību būt dzīvam — nogurušam, smieklīgam, patiesam. Un, beidzot, laimīgam.
Vai tev izdodas ļaut sev nedaudz atpūsties? Raksti savas domas komentāru sadaļā…
