“Slinkums — tā ir ieraduma veidota atpūta pirms vēl esi paguris.”
— Žils Renārs
Mums bieži stāsta, ka vecumdienas ir kā ilgi gaidīts atelpas brīdis. Ka pienāks laiks, kad varēs beidzot palēnināt tempu, atbrīvoties no pienākumiem, pievērsties sev, vienkārši dzīvot savā ritmā.
Taču realitāte rāda ko citu. Pensija daudziem kļūst par jaunu skrējienu — bezgalīgu darbu sarakstu, pienākumu kalniem, sapulču apmeklējumiem, rūpēm par bērniem un mazbērniem. Vajadzību vienmēr būt savākta, moža un “labākajā formā”.
Bet ko, ja patiesais nobriedušas laimes noslēpums nav nemaz pastāvīgā aizņemtībā, bet gan drosmē palēnināties?
Tiesībās būt mazliet slinkai. Atļaut sev palaist vaļā kontroli, atteikties no glābējas lomas, no vēlmes visu paspēt un visiem izpatikt.
Vienkārši spert soli atpakaļ.
Tieši tur arī slēpjas īstā brīvība.
Un lūk — deviņi “slinki” ieradumi, kas padara dzīvi vieglāku un laimīgāku.
1. Neizskaidrot savas vēlmes
Cik daudz gadu sievietei vajag, lai beidzot iemācītos gribēt no sirds — ne tā, kā pieņemts, ne tā, kā “pareizi”, bet tā, kā saka viņas iekšējā balss? Un kāpēc līdz pat šodienai par to joprojām ir kauns?
Vēlme atpūsties, nopirkt sev kaut ko skaistu, neatbildēt uz zvaniem, paklusēt — to visu pavada iekšēja vaina. It kā jāatvainojas par to, ka vēlies justies labi.
Bet tieši tiesības uz prieku un baudu nav jāizlūdz un nav jāizskaidro. Tam nav vajadzīga cita atļauja.
Kā reiz teica Sofija Lorēna — īsta laime ir tad, kad tu vēlies to, ko dari, un dari to, ko vēlies.
Un tieši brieduma gados kļūst īpaši svarīgi pārstāt attaisnoties par savu prieku.
Tā nav balva. Tā ir tava pamattiesība.
2. Neuzglabāt to, kas jau sen vairs nav vajadzīgs
Vienas revīzijas skapī pietiek, lai atklātu daudz ko. Trauki „ciemiņiem”, servīzes, kleitas, kas jau sen par mazu, žurnālu kaudzes, kastes „uz visiem gadījumiem”. Viss tas aizņem ne tikai vietu, bet arī gaisu un uzmanību.
Māja nav atmiņu noliktava, bet dzīvā telpa. Kā rakstīja Rilke — nevajag taupīt putekļus, labāk atbrīvot vietu dzīvei. Dažreiz pietiek ar vecas katlas izmešanu, lai elpotu vieglāk.
3. Nemēģināt pāraudzināt visus
Visgrūtākais ir pieņemt, ka pat tuviniekus mēs nevaram „pabeigt” pēc savas iegribas. Katram ir sava ceļa izvēle, savas kļūdas un savi secinājumi. Īpaši tas attiecas uz bērniem un mazbērniem.
Ir dabiski vēlēties palīdzēt un rūpēties. Tomēr patiesa mīlestība nozīmē neuzspiest savu gribu.
Kā rakstīja Halīls Džebrāns — bērni nav mūsu īpašums, tie ir tikai īslaicīgi viesi.
Klusēšana nav vienaldzība, bet cieņa.
Un atteikšanās no pastāvīgām mācībām nav vājums, bet gan briedums.
4. Nebūt ērtai visiem
Cik bieži iekšējais balss čukst: „Tu esi nogurusi, atteiksies,” bet ārēji skan: „Protams, palīdzēšu.”
Rezultātā sieviete, kurai vajadzētu atpūsties, atkal steidzas pie kāda palīgā.
Vienmēr aizņemta, vienmēr nogurusi.
Tas nav laipnības izpausme — tas var būt ieradums aizmirst par sevi.
Bete Deivisa reiz teica: ja centies iepatikties visiem, zaudē sevi.
Slinkums būt ērtai — tas ir pašsaglabāšanās akts.
Mums nav jābūt resursam visiem pēc kārtas, īpaši tad, kad spēki jau gandrīz izsīkuši.
5.Nevēlos būt ideāls
Sievietes briedumā turpina censties būt ideālas: ideāls borščs, ideāls interjers, ideāla uzvedība. Bet aiz visa tā bieži vien slēpjas nevis mīlestība, bet gan izdegšana. Nogurusi, bet īsta vecmāmiņa, kas sēž uz grīdas un spēlējas, ir daudz vērtīgāka nekā paraugsaimniece, kas auksta un attālināta.
Pavājināties nozīmē pievērst uzmanību tam, kas dzīvs. Saprast, kas ir svarīgs, bet kas — tikai sabiedrības izdomāta virspusēja izrāde.
6.Nebaidīties izskatīties smieklīgi
Ar gadiem it kā piedēvē noteiktu „dreskodu”: mieru, stingrību, stingru mēteli. Bet ja dvēsele dzied karaokē, prasa sarkanu lūpu krāsu un dejas, vai tad to vajadzētu aizliegt?
Tomer tas vēl nav viss! Vēl svarīgākās lietas tikai sekos
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
