Šis raksts nav nekāds izdomājums vai literārs darbs, bet gan patiess un precīzs stāsts par notikumiem, kas ar mani norisinājās burtiski pirms dažām dienām tepat Latvijā
Raugoties uz visu notikušo no malas, esmu nonācis pie secinājuma, ka skolas biedru un klases biedru salidojumi vai tikšanās bieži vien ir ļoti nepateicīga un, godīgi sakot, pilnīgi nevajadzīga nodarbe. Pat ja cilvēks savā dzīvē ir sasniedzis ievērojamus panākumus, ieguvis labu amatu vai pārticību, viņš parasti ar to neplātīsies un necentīsies visiem spēkiem pierādīt savu pārākumu. Un kāda tam būtu jēga? Viņš dzīvo savu mūsdienīgo dzīvi, kurā jau sen ir citi draugi, citas intereses, pavisam citi sapņi un ikdienas darbi. Lai ar šīm pārdomām nevienu personīgi neaizvainotu, es šajā tekstā apzināti neizmantošu nevienu konkrētu vārdu, jo tie, kuri mūs pazīst, tāpat uzreiz sapratīs, par ko ir runa un kuri personāži šeit aprakstīti.
Vēlos sākt ar to, ka pēc tam, kad pabeidzu pamatskolas deviņas klases, mani tā laika draugi un paziņas izklīda kur kurais. Katram sirdij tuvāka šķita cita specialitāte un dzīves ceļš – kāds devās mācīties par automehāniķi uz vietējo tehnikumu, kāds cits izvēlējās koledžu, un tā tālāk. Atskatoties uz laiku no 5. līdz 9. klasei, jāsaka godīgi – mēs nebūt nebijām saliedēti vai draudzīgi. Ar dažiem klases biedriem mēs burtiski “kasījāmies” un karojām katru dienu, tāpēc nevienam nebija ne mazākās vēlēšanās šīs attiecības turpināt pēc skolas beigšanas.
Kad pienāca izlaidums, visi atviegloti nopūtās: “Paldies Dievam, esam tikuši vaļā un izklīduši!” Es turpretim paliku tajā pašā skolā un nomācījos vēl 3 gadus vidusskolā, godam atstrādājot visu programmu līdz galam. Taču klases sastāvs jau bija jauns un daudz kuplāks nekā iepriekš. Lai gan skolas sienas bija tās pašas vecās un pazīstamās, gaisotne bija kļuvusi pilnīgi cita, un pret mani visi izturējās patiešām labi un cieņpilni.
No visiem maniem bijušajiem klases biedriem esmu saglabājis tuvas un draudzīgas attiecības tikai ar diviem cilvēkiem. Viens no šiem skolas laiku paziņām man piezvanīja pagājušajā svētdienā ar jautājumu, vai drīkst mani pievienot jaunizveidotai grupai lietotnē WhatsApp, kurā visi bijušie biedri varēšot sarakstīties. Es devu savu piekrišanu pievienošanai, taču uzreiz skaidri un gaiši brīdināju, ka uz klātienes tikšanos šādā formātā neparakstos, jo uzskatu, ka tā ir ļoti slikta ideja.
Es mēģināju viņu atrunāt no šī pasākuma, bet, protams, neviens manī neklausījās. Man atradās laiks ielūkoties grupā un apskatīties tur notiekošo tikai pēc diennakts, un es ar neviltotu pārsteigumu konstatēju, ka esmu no grupas vienkārši izmests. Arī mans paziņa bija izslēgts – mūs abus izmeta vienu pēc otra. Izrādījās, ka šo tikšanos bija iecerējusi organizēt viena no mūsu bijušajām klases meitenēm. Pirmā lieta, kas man iekrita acīs, nebija pat milzīgais gramatikas kļūdu daudzums viņas tekstos, bet gan tas neciešamais tonis, kādā viņa uzrunāja visus pārējos.
Turklāt viņa to visu rakstīja, būdama acīmredzamā “pamatīgā kunga prātā”, jo skaidrā sapratnē esošs cilvēks vienkārši neko tādu neatļautos darīt. Es neatkārtošu visus viņas izteicienus burtiski, bet kopējā jēga bija aptuveni šāda: “Jūs visi kā bijāt sliņķi, tā esat palikuši, visi esat pieauguši pie savām gultām, jums pat slinkums no dīvāna piecelties, esat aizauguši ar bārdām un kļuvuši par nīkuļiem.” Tur bija lasāmi arī daudz skarbāki vārdi, viņa nemaz nežēloja leksiku.
Viņas uzrunas veids atgādināja situāciju, it kā viņa runātu ar saviem padotajiem vai nepaklausīgiem dēliem, kuriem jādod rīkojumi. Šim cilvēkam pat prātā neienāca, ka viņas bijušajiem klases biedriem tagad ir savas ģimenes, savs atbildīgs darbs, kas aizņem gandrīz visu diennakti, un daži no mums savas nodarbošanās dēļ vispār atrodas ārzemēs. Bet nē, viņa vienkārši spieda savu, neņemot vērā neko citu.
Papildus tam visam, lielākā daļa grupas dalībnieku slēpās zem dažādiem nikiem jeb pseidonīmiem. Nu, iedomājieties paši – “Kaķītis”, “Pelīte”, “Pelēkais Vilks”, un tamlīdzīgi bērnišķīgi apzīmējumi. Dažus es atpazinu pēc viņu runas manieres, bet citus vispār nespēju identificēt. Arī manā WhatsApp profilā ir fotogrāfija, kas vienā no programmām ir krietni pārveidota, lai gan tas esmu es, diez vai kāds mani tur uzreiz pazītu. Visā šajā rejojošajā, ņaudošajā, rukšķošajā un čirkstošajā faunā es laikam biju tas klusais “baltais krauklis”, kurš nejauši iemaldījies mežonīgā zvērudārzā.
Tajā brīdī es pie sevis nodomāju – kurp vispār mani tas nelabais ir aiznesis? Ir patiešām labi, ka mani no turienes izmeta un ka tā grupa beigās vispār tika likvidēta. Jo pat tie cilvēki, kuri skolas laikā nebija draugi, bet tomēr mācījās vienā klasē un pavadīja laiku kopā, tagad izturas viens pret otru bez jebkādas cieņas. Tad kāpēc vispār šāda tikšanās ir vajadzīga? Ko mēs ar to gribam pierādīt? Vai tiešām mēs pateiksim viens otram ko jaunu un vērtīgu? Pa galvu mēs viens otru noteikti neglaudīsim.
Cik es sapratu, pēc grupas izdzēšanas daži biedri palika apvainojušies un neapmierināti, vainojot visus citus, tikai ne sevi. Reiz senos laikos, kad vēl mācījāmies astotajā klasē, es pats personīgi mēģināju uzlabot attiecības ar dažiem puišiem un meitenēm, aicinot viņus uz kopīgu ballīti. Mums taču toreiz nebija ko dalīt – būtu saņēmuši liecības, izklīduši, bet vismaz sirdsapziņa būtu bijusi tīra par to, ka esam šķīrušies kā draugi. Neviens uz šādu izlīgumu toreiz neparakstījās. Diemžēl daudzi tā arī nav iemācījušies cienīt citus, cienīt laiku un svešas intereses.
Ja šo gadu laikā mums būtu izdevies vismaz sazvanīties un sakārtot attiecības, tad es vēl saprastu šādu iniciatīvu. Bet tagad mēs visi kopā skaidri likām saprast, kāda ir mūsu attieksme pret šo tikšanās ideju. Par ko gan tagad varētu būt apvainošanās? Un uz ko?
Ziniet, skolas laikā bieži vien tiek izdomātas dažādas iesaukas. Kamēr mācāmies, mēs tām nepievēršam lielu uzmanību, jo esam pie tām pieraduši. Mūsu klasē bija pilnīgi normāli dzirdēt tādus saukļus kā “patefona oglīte”, “bruņutransportiera riepa”, “Armēņu radio kungs”, “mierā-solī marš!” un tamlīdzīgus brīnumus. Un lūk, ir pagājuši gandrīz 25 gadi, bet daudzi ne tikai nav mainījušies uz labo pusi, bet drīzāk no skolas sola ir pārcēlušies atpakaļ uz bērnudārzu. Runas veids, manieres, ieradumi un uzvedība – viss ir palicis pa vecam, un daudzviet tas pat ir saziedējis vēl krāšņākā un nepatīkamākā veidā.
Protams, kaut kur sirds dziļumos man ir neliela interese par to, kā klājas maniem bijušajiem biedriem – ko kurš ir izmācījies, kur strādā un kādu ceļu izvēlējies, bet es nevēlos to uzzināt visas klases kopējā formātā. Galvenais, ka visi ir dzīvi un veseli. Es neesmu pret tikšanos kā tādu, bet gan par individuālām tikšanās reizēm, ja kādam būs tāda vēlme un iespēja. Paturot prātā mūsu daudzus gadus senās skolas ikdienas gaitas, nekas labs, pat pēc tik ilga laika, mūs kopīgā saietā negaida. Un, ja godīgi, šādas sapulces būtu jārīko ap izlaiduma jubilejas laiku jūnijā, nevis septembra sākumā.
Tomēr tas nebija viss…
Es šo savu tekstu ieliku arī Facebook un pēc neilga laika notika kas pavisam jautrs
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
