Pēc piecām minūtēm no lapenes iekliedzās Daniels, sakot, ka desa, zivs un ikri ir pazuduši.
Lilija steidzās pie galda, lai palīdzētu sievasmātei, un sastapa ļoti nepatīkamu skatu – galds bija gandrīz tukšs. Desu šķīvis bija iztukšots, ikru sviestmaizes bija vai nu apēstas, vai palikušas pusē, bet sarkanā zivs bija vienkārši pazudusi no sviestmaižu virspusēm, atstājot tikai biezpienu uz bagetes šķēlēm, it kā tās tur nebūtu bijušas nemaz.
Pēteris un Sandis, šķiet, bija izteikuši komentāru, ka viņi ir viesi un ir atnākuši uz ballīti, tāpēc viņiem būtu jāpaēd, pieprasot savu daļu no svētku galda.
Jo Daniels, Tims un Maksims netika pie ēdiena, puikas arī neko neēda. Tikmēr nelūgtie viesi bija apēduši visu, un tagad viņi pieprasīja vēl.
– Nu, nu, nu, – kaimiņiene teica aizdomīgi mierīgā balsī. Kurš tagad ēdīs zivju zupu vai putru, ja jau ir apēstas sviestmaizes ar ikriem.
– Vecmāmiņ, mēs arī gribam šašliku, – sacīja viens no zēniem. – Tas garšīgi smaržo, un Daniels pastāstīja, ka viņa tēvs un vectēvs to gatavo jau sen.
Kaimiņiene vienkārši norādīja un aicināja savus mazbērnus, sakot, ka viņus neviens uz šašliku nav aicinājis, tāpēc ir laiks doties mājās. Viņi paši to pagatavos, jo nevarot taču to prasīt no citiem cilvēkiem.
– Tās bija lieliskas brīvdienas, – Diānas vedekla bija sarūgtināta un ar asarām acīs devās uz vasarnīcu.
Daniels, dzimšanas dienas svinību galvenais varonis, nesaprata, kāpēc mamma ir satraukta, jo viņš un brāļi tikai vēlējās ēst. Lilija juta, ka ir pieļāvusi kļūdu, zaudējot kontroli pār situāciju, un bija ļoti vīlusies par kaimiņiem, kuri uzvedās tik nekaunīgi. Oskars, redzot viņas izmisumu, pat piedāvāja doties pie kaimiņiem un pieprasīt kompensāciju par nodarīto.
– Ja esi nolēmis visu sabojāt vēl vairāk, tad uz priekšu, – teica Juris. – Tikai šī kaimiņiene nekad nav bijusi adekvāta, un tagad gaidīt no viņas ne tikai zaudējumu atlīdzību, bet arī banālu atvainošanos nav vajadzības.
– Ja ciematā ir veikals un tas strādā, iesaku steigties turp un nopirkt vismaz desu un sieru, vadoties pēc pieejamā sortimenta, – ieteica līgavainis. – Vienkārši mūsu ir daudz, visi ir izsalkuši, mums kaut kas jāizlemj.
Pagāja gandrīz stunda, līdz devāmies uz veikalu un pagatavojām jaunas sviestmaizes. Pa šo laiku cepta gaļa un zivis atdzisa, un bērnus nācās pabarot agrāk, jo viņi nevarēja sagaidīt vispārējo mielastu. Tad jubilārs un viņa brāļi pagalmā spēlēja bumbu, bet pieaugušie radinieki ar sabojātu garastāvokli cik nu varēja, baudīja pagatavotos ēdienus. Auksta gaļa, sažuvuši dārzeņi un sviestmaizes ar vārītu desu īpaši svētku noskaņu neradīja, tāpēc visi klusībā košļāja.
– Piedodiet par šo neērtību, – Lilija centās norīt kaklā iestrēgušo kunkuli. – Domāju, ka viss bija ideāli sagatavots svētkiem, taču negaidīti nevarēju savaldīt to nekaunīgo kaimiņieni.
Māmiņ, neuztraucies, – dēls mēģināja viņu mierināt. – Galu galā neviens nepalika izsalcis, šašliks bija lielisks, un pat nedaudz palika pāri.
Jā, bet pēcgarša palika nepatīkama, – Lilija joprojām nevarēja nomierināties. – Es tiešām negaidīju, ka kaimiņu mazbērni būs tik veikli.
– Mēs tik un tā gribējām doties uz pilsētu, – atbalstīja Lilijas māsīca. – Uzskatīsim šodienas pasākumu par izmēģinājumu, un nākamajā nedēļas nogalē tā pati grupa dosies uz izklaides centru. Visi atbalstīja ideju un paziņoja, ka parūpēsies par visiem organizatoriskajiem pasākumiem.
Zēniem iecere par izklaides parku ļoti patika. Principā viņi bija apmierināti ar visu, jo bija visi svētku elementi: viesi, gardumi un iespēja spēlēties. Pieaugušie, lai arī jūtās neērti pēc nepatīkamās situācijas ar kaimiņieni, bija vienojušies to aizmirst un vairs pie tās neatgriezties.
Vēlāk izrādījās, ka kaimiņiene Anna bija izstāstījusi pusei rajona “par kaimiņu alkatību”, jo viņi nebija gribējuši iedot pat gabalu gaļas viņas mazbērniem. Par sviestmaizēm, ikriem un lasi viņa gan neko neminēja – to daļu viņa nolēma noklusēt… Viņa pat nedomāja, ka rīkojusies nekaunīgi, un savus mazbērnus neuzskatīja par nešpetniem. Vienkārši viņai šķita, ka viņai nav paveicies ar kaimiņiem…
