Man ir 52. Es neesmu vientuļa un nedzīvoju ar kaķiem. Man ir darbs, sava mājvieta, pieaugusi meita un draudzenes, ar kurām vakaros varam gardi pasmieties pie vīna.
Būt vienai man nav problēma. Bet ir viens noteikums, ko sev vairs neļaušu: vīrietim bez sava mājokļa mana māja nav atvērta. Ne jau naudas dēļ — bet tāpēc, ka esmu nogurusi no svešu problēmu, izdevumu un solījumu “tas tikai uz laiku”.
Es jau esmu izgājusi cauri vienam scenārijam. Otrreiz tas vairs neatkārtosies.
Divdesmit gadu vecumā skaties uz vīrieti un domā: “Nekas, tiksim galā, galvenais — mēs mīlam viens otru. Pārējo nopelnīsim.” Tas ir dabiski. Jaunība vienmēr ir pilna optimisma.
Bet, kad tev jau pāri četrdesmit un aiz muguras ģimenes dzīve, kur tieši tu biji galvenā pelnītāja, mēģinājumi veidot jaunas attiecības, vīrieši ar čemodāniem un solījumiem “drīz visu atrisināšu”, atnāk nogurums. Ne rūgtums un ne vilšanās, bet mierīgs un stingrs “nē”.
Es dzīvoju ar cilvēku, kurš gadiem ilgi īrēja dzīvokli. Ne jau tāpēc, ka nevarētu nopirkt, bet tāpēc, ka negribēja sevi saistīt ar pienākumiem. Pie manis mājās viņam bija ērti. It kā viss izskatījās pieklājīgi: darbs ir, dzeršanas nav, ar meitu saprotas. Bet es katru dienu jutu — blakus nav partneris, bet viesis, kurš nekad tā arī nav sagatavojies doties prom.
Kad mēs izšķīrāmies, es nejutu rūgtumu, bet gan atvieglojumu. Mana māja atkal kļuva par manu telpu. Tad es galīgi sapratu: manas dzīves otrā puse nav par to, lai nestu kādu uz saviem pleciem. Tā ir par godīgumu un līdzvērtību.
Mājas — tie nav tikai sienas, tā ir mana robeža.
Man ir parasts divistabu dzīvoklis. Katra spilvena, katras gleznas izvēle ir mana. Šeit ir mans aromāts un mani noteikumi. Tā ir mana personīgā telpa.
Kad vīrietis bez sava mājokļa pārkāpj manu slieksni, viņš jau sākumā nonāk nevienlīdzīgā pozīcijā. Viņš nenāk pie sievietes — viņš ienāk svešā teritorijā, kur vai nu ir spiests pielāgoties, vai arī ar laiku sāk to pārņemt.
Manās mājās nepastāv formāts “pagrozīšos kādu laiku”, “palikšu pagaidām” vai “padzīvošu, kamēr atrisināšu savas lietas”. Mans dzīvoklis nav pagaidu patversme un nav stacija. Man vajadzīgs cilvēks, kuram ir savs pamats. Savs paklājiņš pie durvīm, nevis tikai čības pie manas gultas.
Strādīgs vīrietis vēl nav tas pats, kas nobriedis vīrietis
Man bieži saka: “Nu, viņš taču labs! Visu prot, rokas no zelta, nav slinks.” Taču strādīgums nav profesija. Tā ir rakstura iezīme. Un, ja piecdesmit gadu vecumā vīrietim nav sava stūra, rodas jautājums — kāpēc?
Jā, mēdz būt šķiršanās, kredīti, sarežģīti apstākļi. Bet mēdz būt arī tā, ka cilvēks vienkārši pieradis, ka sieviete nodrošinās jumtu, vakariņas un mājīgumu. Bet viņš paliks “procesā”.
No vīriešiem bieži dzirdu: “Nezinu, kur dzīvot”, “Par mājokli padomāšu vēlāk”. Un tas — jau pēc piecdesmit! Vīrietis bez savas vietas man rada bažas ne par viņu, bet par sevi. Jo, ja atslābstu, mana māja viņam acumirklī kļūst par “mūsu”.
Ko es dzirdu atbildē?
Vīrieši parasti reaģē divējādi: vieni pārmet, ka esmu mantkārīga, otri vienkārši pazūd. Bet frāzes atkārtojas:
— “Es taču pie tevis nedzīvotu.”
— “Tev tikai dzīvoklis prātā?”
— “Es ar jūtām, bet tu par kvadrātmetriem.”
Mana atbilde vienmēr ir viena: man vajadzīgs nevis dzīvoklis, bet nobriedis cilvēks. Ja viņš pats nespēj parūpēties par sevi, kā viņš būs atbalsts citam?
Ne makā esošais, bet darbi parāda cilvēku.
Vīrietim var būt pieticīgs dzīvoklis, stabila īre vai vasarnīca, kas pārvērsta par mājokli. Galvenais — lai tas būtu viņa paša lēmums, viņa rūpes un viņa atbildība.
Bet, ja pieaudzis cilvēks saka: “Tagad visi taču īrē,” es redzu nevis modernu skatījumu, bet izvairīšanos no saistībām. Un saprotu: attiecībās viņš uzvedīsies tieši tāpat — kamēr ērti, kamēr silti, kamēr viegli.
Bet es vairs negribu “pagaidām”. Man vajag “pa īstam”. Un tas sākas ne ar skaistiem vārdiem, bet ar konkrētiem darbiem.
Es nevienu nekritizēju — es tikai stāvu par sevi.
Es zinu sievietes, kuras piekrīt dzīvot ar vīriešiem bez sava mājokļa. Kāda ir laimīga, kāda nelaimīga — tā ir viņu izvēle. Mana izvēle ir cita. Es negribu pārvērst savu māju par kopmītni. Negribu atkal būt “tā, kurai labāk nekā viņam”.
Es neesmu parādā nevienam pierādīt, ka esmu pelnījusi mīlestību. Es to zinu. Bet tikpat droši zinu arī to, ka cieņa sākas ar to, kā cilvēks izturas pret sevi.
Un, ja vīrietim nav vēlmes vai spēka radīt savu mājvietu — manās durvīs viņam vietas nav.
Vai jums ir kāds noteikums, kas ir nelokāms, pat ja viss pārējais šķiet ideāls? Varbūt ir pienācis laiks beigt atvainoties par savām robežām un sākt pārliecinoši tās aizstāvēt?
