Ieeja manā dzimšanas dienā šogad maksā trīsdesmit eiro no cilvēka, tāpēc no jums simtnieks, un tas netiek apspriests! — strupi paziņoja Igors, tiklīdz es pacēlu klausuli
Es gandrīz izmetu telefonu no rokām. Mēs ar Igoru draudzējāmies kopš otrā kursa Rīgas Tehniskajā universitātē — vairāk nekā divdesmit gadus. Biju pieradis pie viņa dīvainībām, mūžīgajiem izdevīguma meklējumiem un prasmes “aizmirst” maku kafejnīcā, bet šis bija kaut kas jauns.
— Pagaidi, Igor, — es saskatījos ar sievu, kura pēc manas sejas izteiksmes jau saprata, ka notiek kaut kas ārkārtējs. — Ko nozīmē “ieeja maksā piecdesmit eiro”? Tu tagad biļetes uz savu dzimšanas dienu pārdod?
— Daini, nu tu kā mazs bērns, — klausulē atskanēja neapmierināta šņākšana. — Tu iedomājies, cik tagad maksā viesu mājas īre Pierīgā? Bet gaļa? Bet elitārais dzeramais? Es gribu sarīkot pasaules līmeņa ballīti, lai viss būtu “viss iekļauts”. Un lai nebūtu tās muļķīgās situācijas, kad viens dāvina dārgu urbi, bet otrs — zeķu komplektu. Trīsdesmit eiro no personas— tā ir godīga iemaksa kopējā jautrības katlā. Toties galva ne par ko nesāp: atbrauci, paēdi, izklaidējies, atpūties.
— Paklausies, — es centos piemeklēt vārdus, — mēs vispār plānojām dāvanu izvēlēties paši. Linda jau bija noskatījusi tev lielisku spiningu, tu taču lūdzi.
— Spiningam es pats nopelnīšu. Man tagad skaidra nauda ir vajadzīgāka. Uzskati to par depozītu par galdu. Sestdien divos gaidu vasarnīcā. Pārskaitīsi uz karti vai atdosi skaidrā satiekoties?
— Mēs padomāsim, Igor.
— Ko tur domāt? — viņš brīnījās. — Vietas ir ierobežotas, rezervē laicīgi!
Es nospiedu sarunas beigas un noguris apsēdos uz krēsla. Linda, atbalstījusi vaigu plaukstā, skatījās uz mani ar neslēptu sarkasmu.
— Nu ko, “zelta biļete” uz Igora šokolādes fabriku ir kļuvusi dārgāka? — viņa jautāja.
— Pa 30 eiro no deguna, — es izpūtu. — Saka, ka tas ir par “viss iekļauts”.
— Viņam vienmēr ir “viss iekļauts”, — sieva nošraukšķināja. — Tikai parasti tas iekļauj mūsu pacietību un tukšus šķīvjus. Tu atceries, kā pagājušogad mēs metāmies “karaliskajai picai”, bet beigās apēdām pa vienam Margaritas gabaliņam, jo viņš “aizmirsa” pasūtīt otro kasti?
Igors mūsu kompānijā bija cilvēks-leģenda. Ja par skopumu dotu Olimpiskās medaļas, viņš mūžīgi turētu pasaules rekordu. Mēs viņu pacietām gadiem. Kāpēc? Grūti pateikt. Droši vien tās pašas “draudzības inerces” dēļ. Augstskolā viņš bija kompānijas dvēsele, prata stāstīt anekdotes tā, ka pasniedzēji aizmirsa likt neapmeklējumus. Bet gadu gaitā viņa šarms sāka iegūt specifisku vara piegaršu.
Reiz viņš aizņēmās no mūsu kopīgā paziņas Vitālija piecsimt eiro “steidzamai kaķa glābšanai”. Pēc nedēļas mēs redzējām Igoru ar jaunu velosipēdu. Kad Vitālijs pajautāja par kaķi, Igors, ne mirkli neminstinoties, atbildēja: “Kaķis brīnumainā kārtā pats atguvās, bet investīcijas saimnieka veselībā ir mājdzīvnieka ilgmūžības ķīla.” Igors strādāja lielas firmas sagādes nodaļā. Kad tur sāka pazust biroja papīra pakas un kārtridži, Igors ar pilnīgi akmens cietu, gandrīz traģisku seju skaidroja priekšniekam:
— Tās ir žurkas, Jāņa kungs. Grauž visu pēc kārtas. Viņām tagad ir ligzdošanas periods, viņas no papīra vij ligzdas ventilācijas šahtās.
Un viņam taču ticēja! Vai arī izlikās, ka tic, jo Igors prata būt noderīgs sīkumos: dabūt deficīta detaļu, sarunāt atlaidi caur desmitajām rokām. Bet ielūgums uz dzimšanas dienu ar fiksētu cenu zīmi — tas bija jauns nekaunības līmenis.
— Brauksim? — es pajautāju Lindai piektdienas vakarā.
— Brauksim, — viņa negaidīti piekrita. — Bet ar vienu nosacījumu. Mēs nemaksāsim šo nodevu pilnā apmērā.
— Kā tad tā? Viņš taču teica — pa piecdesmit.
— Dainis, tas nav restorāns. Tā ir drauga dzimšanas diena. Mēs nopirksim skaistu pušķi viņa mammai — viņa tur vienmēr ir, un viņa ir brīnišķīga sieviete. Un ieliksim aploksnē četrdesmit eiro. Pa divdesmit no katra. Tas tāpat ir dāsna dāvana par apšaubāmo prieku vērot viņa taupīgo seju mežā.
— Viņš taču sarīkos skandālu.
— Lai pamēģina, — Linda piemiedza acis. — Galu galā mēs tērējam naudu degvielai un laiku ceļam.
Sestdien laiks bija lielisks, ko nevarēja teikt par manu garastāvokli. Mēs piebraucām pie viesu māju teritorijas, kur Igors bija izīrējis nelielu mājiņu. Pie vārtiņiem stāvēja pats gaviļnieks. Rokās viņam bija neliela ādas plānotājs un pildspalva. Izskatījās tā, it kā viņš strādātu par apsargu elitārā klubā, nevis sagaidītu vecus draugus.
— O, Dainis! Lindiņa! Izskatāties uz miljonu! — viņš iesaucās, plaši smaidīdams.
Mēs apskāvāmies. Linda pasniedza viņam milzīgu liliju pušķi.
— Tas tavai mammai, Igor. Nodod viņai, ka viņa ir izaudzinājusi… ļoti uzņēmīgu dēlu.
— Paldies, paldies! — Igors ātri pārtvēra pušķi un tūlīt pat ieurbās skatienā manās rokās. — Bet aploksnīte?
Es klusējot pasniedzu viņam baltu aploksni. Igors negaidīja, kamēr mēs ieiesim mājā. Viņš to tūlīt pat atplēsa turpat pie vārtiņiem. Viņa pirksti veikli pārskaitīja banknotes. Smaids acumirklī pazuda no viņa sejas, nomainoties ar dziļas vilšanās izteiksmi, it kā es tikko būtu atzinies, ka nejauši esmu pārbraucis viņa mīļākajam velosipēdam.
— Šeit ir četrdesmit eiro, — viņš konstatēja ledainā tonī.
— Viss pareizi, Igor, — es mierīgi atbildēju. — Pa divdesmit no katra. Plus pušķis, plus ceļš, dzēriens. Mēs uzskatījām, ka tā ir pilnīgi adekvāta summa svētkiem vasarnīcā.
— Adekvāta? — Igors sašuta tik patiesi, ka man uz sekundi kļuva kauns. — Es taču skaidri pateicu: pa 30! Jūs ko, jokojat? Man taču budžets ir aprēķināts! Es uz jums pasūtīju gaļu, rēķinoties ar konkrētu summu!
— Igor, — iejaucās Linda, — mēs esam viesi, nevis tava jaunā uzņēmuma sponsori. Nesāksim svētkus ar grāmatvedību.
— Nu nē, — viņš norūca, bāžot aploksni džinsu kabatā. — Labi, nāciet iekšā. Bet ņemiet vērā: jūs man esat parādā vēl 40 eiro. Es sev plānotājā pierakstīšu, lai neaizmirstu. Vēlāk pārskaitīsiet.
— Kāpēc 40? — es apstājos.
— Daini, tu ko, skaitīt esi aizmirsis? — Igors paskatījās uz mani kā uz jukušu. —60 bija agrā iemaksa. Tiem, kas apstiprināja līdz ceturtdienai. Bet kuri vēlāk — jau pa astoņdesmit! Inflācija, rezervācija, visas tās lietas. Bet es jums vecās draudzības vārdā uztaisīšu atlaidi. Dodiet vēl pa 20 eiro no katra, un mēs būsim norēķinājušies.
Mēs ar Lindu saskatījāmies. Absurda līmenis gāja pāri malām.
— Ejam pie galda, — īsi noteica sieva. — Paskatīsimies uz to “viss iekļauts”.
Kad mēs iegājām verandā, es sajutu, ka mūs kaut kur ir apmānījuši. Un apmānījuši pamatīgi.Pie galda jau sēdēja Vitālijs ar sievu un vēl pāris mūsu kopīgo paziņu. Izskats viņiem bija, maigi sakot, samulsis. Galda vidū vientuļi glaudās divi plastmasas šķīvji ar uzkodām. Desa bija pašas lētākās šķirnes, ar raksturīgajiem baltajiem tauku krikumiem, kas nekusa pat saulē. Siers bija sagriezts tik plāni, ka caur to varēja lasīt avīzi. Blakus stāvēja bļoda ar apvītušiem gurķiem un šķīvis ar parastu batonu.
— Un tas ir viss? — čukstus pajautāju Vitālijam, apsēžoties blakus.
— Čšš, — Vitālijs nervozi paskatījās uz durvīm. — Tas ir tikai “iesildīšanās”, kā izteicās saimnieks. Viņš teica, ka galvenais šovs vēl priekšā. Bet, Daini, viņš no mums pa trīsdesmitniekam noplēsa! Es par to naudu varēju uz kārtīgu steiku restorānu aiziet un vēl taksim paliktu pāri.
— Viņš arī no mums prasīja. Tikai jau astoņdesmit, — es atbildēju.
— Cik?! Jā, viņš ir pavisam krastus pazaudējis.
Tajā brīdī durvīs parādījās Igors. Rokās viņš svinīgi nesa pudeli paša lētākā dzirkstošā, ko parasti pērk logu mazgāšanai.
— Tā, uzmanību! — viņš pasludināja. — Pirmais tosts — par mani! Lūdzu visus piepildīt glāzes. Tikai taupīgi, draugi, taupīgi. Tā ir kolekcijas raža, tās ir maz.
Viņš ielēja plastmasas glāzītēs. Šķidrums tikko nosedza dibenu.
— Igor, a kad būs gaļa? — balsi pacēla Vitālija sieva. — Mēs kopš rīta neesam ēduši, speciāli apetīti taupījām.
— Gaļa jau gatavojas! — mundri atsaucās jubilārs. — Īsts šašliks necieš steigu. Pagaidām uzkodiet dārzeņus.
Pagāja stunda. Tad vēl viena. Mēs izdzērām pa glāzītei tās skābuma un apēdām visas caurspīdīgās uzkodas.
— Klau, Igor, — es neizturēju, — ļauj man palīdzēt tev pie grilla? Citādi viesi drīz sāks gausties.
— Nē, nē, Daini, tur ir slepena tehnoloģija, — viņš atmeta ar roku. — Es pats.
Beidzot, kad ēnas kļuva garas, bet viesi — puktīgi, Igors iznesa “programmas naglu”. Tā bija neliela paplāte, uz kuras gulēja daži iesmi ar kaut ko pelēku un sačokurojušos.
— Lūdzu! — viņš komandēja.
Es paņēmu gabaliņu. Tā nebija gaļa. Tā bija veca zābaka zole, kas ilgi mocīta vājā etiķa šķīdumā. Ciets, cīpslains, pilnīgi bezgaršīgs kaut kas.
— Igor, kas tā par gaļu? — pajautāja Vitālijs, izmisīgi cenšoties sakošļāt gabalu.
— Cūkgaļa! Kakla karbonāde! — lepni atbildēja saimnieks. — Ņēmu tirgū uz akciju. Desmit kilogramus nopirku!
— Kur ir pārējie deviņi? — Linda skeptiski aplūkoja paplāti. — Šeit labi ja pusotrs kilograms uz astoņiem cilvēkiem.
— Nu… sacepās, — Igors ne mazākā mērā nesamulsa. — Jūs taču zināt, gaļa stipri zaudē svaru termiskās apstrādes laikā. Un vispār, pārēšanās ir kaitīga.
— Bet uzdzert gaļai iedosi? — kāds pajautāja. — Pudele beidzās jau pirms stundas.
— Draugi, nu mēs taču neesam nākuši šurp dzert, bet gan sarunāties! — Igors iepleta rokas. — Ja kāds grib banketa turpinājumu, man bagāžniekā ir vēl kaste. Bet tas neietilpst pamata paketē. Divi eiro par pudeli, un es atnesīšu.
Iestājušajā klusumā bija dzirdams, kā kokā iebrēcās žagata. Šķiet, pat viņa bija šokā par tādu komerciju.
— Zini ko, Igor, — Vitālijs lēnām piecēlās no galda. — Paldies par viesmīlību. Bet mums jādodas.
— Kurp? — Igors patiesi brīnījās. — Mēs taču vēl “Mēmo šovu” nespēlējām! Man pat balvas ir sagatavotas!
— Mēs kādu citu reizi, — sausi atbildēja Vitālijs.
Mēs ar Lindu arī piecēlāmies. Palikt šajā absurda teātrī vairs nebija spēka.
— Jūs arī ejat prom? — Igors pieskrēja mums klāt pie izejas. — Daini, nu tu taču atceries par parādu? Vari tūlīt pat pārskaitīt pēc telefona numura, man aplikācija ir atvērta.
Es paskatījos uz viņu. Viņa acīs nebija ne pilītes kauna, tikai kails aprēķins un peļņas gaidīšana.
— Igor, — es teicu maksimāli mierīgi, — par tiem sausiņiem, ko tu sauc par šašliku, un par vienu malku silta skābuļa tu jau saņēmi no mums četrdesmit eiro. Uzskati, ka tā bija labdarības palīdzība topošajam oligarham. Mēs tev neesam neko parādā. Vēl vairāk, tas esi tu, kurš mums ir parādā par sabojāto brīvdienu.
— Tu nopietni? — viņa seja pārklājās ar sarkaniem pleķiem. — Tu uzmet draugu viņa dzimšanas dienā kaut kādu nožēlojamu kapeiku dēļ?
— Nē, Igor. Tas esi tu, kurš pārdod draudzību pēc cenrāža. Uz redzēšanos.
Mēs iesēdāmies mašīnā un aizbraucām viņa sašutušo saucienu pavadībā par to, ka “pasaule ir pilna ar nepateicīgiem cilvēkiem”. Es domāju, ka ar to stāsts beigsies. Bet pēc nedēļas mans telefons atdzīvojās septiņos no rīta.
— Sveiks, tā saucamais draugs! — klausulē atskanēja mundra Igora balss. — Nu ko, sirdsapziņa pamodās? Gaidu pārskaitījumu. Citādi sākšu rēķināt procentus.
Es sākumā domāju, ka tas ir joks. Bet Igora tonis bija nopietns un pat draudošs.
— Igor, tu to tagad nopietni?? — es pajautāju, cenšoties galīgi pamosties. — Kāds pārskaitījums? Kāds parāds? Es tev visu pateicu jau vasarnīcā.
— Ak, re kā tu sāki runāt! — Igors pārgāja uz kliegšanu. — Tātad tu oficiāli atsakies maksāt par svētkiem? Tu saproti, ko tu izdarīji? Es jūsu dēļ iegāju mīnusos! Es māju īrēju, es labākos produktus izvēlējos!
— Labākos produktus? — es neizturēju un iesmējos. — Igor, tā desa bija vecāka par mums abiem. Bet gaļu tu skaidri biji atradis kaut kur izpārdošanas atlikumos.
— Nav svarīgi! — viņš atcirta. — Ir vienošanās. Jūs atnācāt — tātad piekritāt noteikumiem. Īsāk sakot, es dodu tev 24 stundas. Ja naudas nebūs, es visiem mūsu kopīgajiem draugiem izstāstīšu, kāds tu patiesībā esi “draugs”. Es izveidošu grupu WhatsApp, es uzrakstīšu sociālajos tīklos. Visi uzzinās, kā tu ar savu sievu apēdāt jubilāru un aizbēgāt nesamaksājuši. Redzēsim, kurš pēc tam jūs aicinās ciemos.
— Tu nopietni gatavojies rīkot šo cirku? — es biju pārsteigts par viņa neprāta mērogu.
— Vēl kā nopietni! — viņš uzrūca. — Gatavo naudu, Dainis. Gods maksā dārgāk par sešdesmit eiro.
Viņš nospieda klausuli.
Pēc stundas man sāka nākt paziņojumi. Igors tiešām bija izveidojis grupu ar nosaukumu “Parādnieki”. Tur viņš bija pievienojis visus mūsu universitātes draugus, kolēģus un pat pāris manus klientus, kuru kontaktus viņš savulaik bija izvilinājis no manis zem aizbildinājuma par “noderīgiem sakariem”. Grupā bija gara, dramatisma pilna ziņa:
“Dārgie draugi! Nekad nedomāju, ka man nāksies ko tādu rakstīt. Bet mans labākais draugs Dainis un viņa sieva Linda rīkojās zemiski. Atnāca uz manu dzimšanas dienu, apēda visas elitārās gaļas rezerves, izdzēra kolekcijas bāru, bet kad pienāca laiks maksāt norunāto iemaksu — vienkārši aizbēga. Tagad Dainis slēpjas un neceļ klausuli. Sargieties! Neaiciniet viņus uz svētkiem — viņi jūs apēdīs plikus un atstās parādos!”
Mans telefons sāka plīst no zvaniem.
— Daini, kas tās par muļķībām? — zvanīja Vitālijs. — Igors tur pavisam ku kū? Viņš raksta, ka jūs esat apēduši desmit kilogramus gaļas. Kādas gaļas? Tā pelēkā kartona?
— Vitālij, tu taču pats redzēji to galdu, — noguris atbildēju.
— Protams, ka redzēju! Es viņam čatā tā arī uzrakstīju: “Igor, tev sirdsapziņa ir”. Zini, ko viņš izdarīja? Viņš mani nobloķēja un izdzēsa no grupas!
Līdz pusdienlaikam situācija kļuva vēl interesantāka. Grupā sāka parādīties ziņas no citiem “uzaicinātajiem”.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
