“Bet no manis viņš vispār septiņdesmit eiro prasīja par ‘VIP vietu’ tuvāk grilam!” — uzrakstīja Marina, mūsu kursa biedrene.
“Draugi, atceraties, kā viņš pirms trim gadiem vāca naudu brālēna atvadu dienai Jēkabpilī? Es vakar to brālēnu tirdzniecības centrā redzēju, viņš tur par apsargu strādā. Iedomājaties?” — piebilda Kristaps.
Efekts izrādījās tieši pretējs tam, uz ko Igors bija cerējis. Tā vietā, lai mani it ka atmaskotu, viņš atvēra portālu uz savu paša grēku izklāstu. Cilvēki sāka atcerēties visus viņa gājienus: neatdotos parādus, nočiepto papīru, maksas padomus un apšaubāmas metodes. Līdz vakaram Igors grupu izdzēsa. Bet bija jau par vēlu. Pagāja vēl dažas dienas. Es sēdēju birojā, kad durvīs parādījās Igors. Izskatījās viņš saburzīts. No iepriekšējās pārliecības nebija palicis ne miņas.
— Daini, ir runa, — viņš nomurmināja, neskatoties man acīs.
— Klausos, — es pat neatrāvos no monitora. — Ceru, ka tu man atnesi kompensāciju par morālo kaitējumu?
— Ai, beidz, neuzvelcies, — viņš mēģināja attēlot savu firmas smaidu, bet sanāca nožēlojami. — Pāršāvu es nedaudz pār strīpu ar to čatu, atzīstu. Radošais uzplūds, saproti? Nervi neizturēja dēļ organizēšanas.
— Ko tev vajag, Igor?
— Klau, te tāda lieta… — viņš saminstinājās. — Kristaps un Vitālijs ar mani nerunā. Klausuli neceļ. Pat pusdienās neviens ar mani neiet. Bet Kristapam rīt jubileja restorānā, un viņš mani… neuzaicināja. Iedomājies? Mēs taču tik daudz gadus esam kopā!
— Un?
— Daini, nu tu taču viņiem esi autoritāte. Uzraksti viņiem, a? Pasaki, ka mēs visu nokārtojām, ka tas bija tāds joks. Ka tu man visu atdevi un pretenziju nav. A es tev… es tev uztaisīšu atlaidi nākamajam pirkumam caur maniem piegādātājiem!
Es lēnām pagriezos pret viņu.
— Zini, Igor, kur ir tava lielākā problēma? Tu domā, ka draudzība ir prece. Ka var šodien iespļaut cilvēkam dvēselē, bet rīt piedāvāt viņam “atlaidi” un gaidīt, ka viss atgriezīsies vecajās sliedēs.
— Ai, liec mierā tās augstās matērijas! — viņš atmeta ar roku. — Visi tā dzīvo. Vienkārši es esmu godīgs, es cenas nosaucu skaļi, bet citi aiz muguras rēķina.
— Nē, Igor. Ne visi. Mēs ar džekiem nolēmām, ka ieeja mūsu kompānijā tagad arī ir maksas.
— Jā? — viņš atdzīvojās. — Un cik?
— Tev — bezgalība. Mēs vairs negribam ar tevi nekādas darīšanas. Ne maksas, ne bezmaksas.
Igors sastinga. Viņa acīs atspoguļojās patiesa nesapratne. Viņš tiešām nesaprata, kāpēc viņa biznesa plāns par draugu monetizāciju izgāzās.
— Tas nozīmē… jūs mani svītrojat ārā? — viņš pārjautāja. — Kaut kāda šašlika dēļ?
— Tāpēc, ka tu sirds vietā nēsā kalkulatoru, — es atbildēju. — Ej, Igor. Man jāstrādā.
Viņš aizgāja. Nobeigumā es dzirdēju viņa kurnēšanu par to, ka “normālu cilvēku šajā pilsētā vairs nav palicis”. Pēc mēneša mēs svinējām Vitālija dzimšanas dienu. Galds lūza no ēdiena, dzērieni lija straumēm, un neviens neprasīja “iemaksas” pie ieejas. Mēs sametāmies lieliskai dāvanai — profesionālam instrumentu komplektam, par kuru Vitālijs sen sapņoja. Vakara vidū kāds pajautāja:
— A kas tur ar Igoru? Ir kāds viņu redzējis?
— Es redzēju, — atsaucās Kristaps. — Viņš tagad sociālajos tīklos bīda kaut kādu kursu “Kā nopelnīt uz sava paziņu loka”. Pirmā nodarbība, saka, esot bez maksas, bet par otro vajagot atvest trīs draugus vai samaksāt piecdesmit eiro.
Mēs visi kopā skaļi iesmējāmies. Cilvēks nemainās. Viņš vienkārši meklē jaunu auditoriju, kura vēl nav nogaršojusi viņa “firmas šašliku”.
