Sestdienas vakars, tēja, vakariņas un zvans no nepazīstamas sievietes, kura nolēmusi mani “apgaismot” par manu vīru, kura man… nemaz nav. Tā sākās viens no jautrākajiem vakariem pēdējā laikā.
Tā nu viss sākās — mūsu saruna izvērtās daudz interesantāk, nekā varēja iedomāties.
— Vai jūs zināt, ka jūsu vīrs nav viens?
Es pasmaidīju:
— Un vai jūs zināt, ka viņam ir sieva?
Klausules otrā pusē iestājās klusums, tad apjukums:
— Bet tā neesmu es!
— Nu tad viss kārtībā, — teicu un pievienoju ar smaidu: — droši vien kāds pārpratums.
Atvienojos, uzvārīju tēju un nodomāju — dažkārt dzīve pati uzraksta labākos jokus.
Vīra man nebija, bet garastāvoklis nebija no labākajiem — kāpēc gan nepapļāpāt? Zvans atkārtojās pēc pāris stundām.
— Jā, zinu, — atbildēju, griežot vistas stilbiņu, — jūs taču esat tā pati “otrā sieva”.
— Kā… zināt? — apjuka balss klausulē.
— Ai, cik jūs nepārliecināta, — pasmējos, jaucu kopā mērci.
— Ko jūs darāt? — vēl vairāk samulsināja meitene.
— Vakariņoju, — teicu. — Ar iepriekšējo “otro sievu” bija garšīgāk.
Zvans pats no sevis pārtrūka. Es mierīgi pabeidzu vakariņas, tēju un labo garastāvokli.
Pēc brīža telefons atkal sāka iezvanīties.
— Jūs man neteicāt patiesību, — noteica balss klausulē.
— Sveika atkal, “otrā sieva”, — atbildēju.
— Kāpēc jūs tik mierīga? — viņa pārjautāja.
— Bet kāpēc man būtu jāuztraucas?
— Parasta sieviete taču būtu satraukta!
— Tad laikam es esmu neparasta, — pasmaidīju. — Kad cilvēks aiziet, dzīve kļūst vieglāka.
— Tad jūs viņu atlaidīsiet?
— Bet vai es viņu turu?
— Nesajauciet mani! — teica balss. — Tad atdodat vai nē?
— Protams, ņemiet, — atbildēju. — Kopā ar Valdi, Vairi, Vitoldu un Viktoru.
— Kas tie tādi? — apjuka balss klausulē.
— Divi bērni, papagailis un kaķis. Uzminiet, kurš no viņiem ir kaķis? — tik tikko atturējos, lai nesāktu skaļi smieties.
— Kāpēc visiem vārdi sākas ar “V”? — piesardzīgi jautāja zvanītāja, joprojām apdomājot dzirdēto.
— Gribat, lai būtu ar “A”? — neatpaliku ar ironisku smaidu.
— Nu, tomēr mazliet dīvaini.
— Nekas dīvains, — atteicu. — Vīrs pats izvēlējās. Teica: “Manā mājā viss būs ar ‘V’.”
— Bet jūs taču Natālija! — neizpratnē iesaucās viņa.
— Tieši tā, — pasmaidīju, — tikai patiesībā es esmu Alēna. Zināt, kā viņš mani sauca?
— Kā tad? — ar interesi pārprasīja balss klausulē.
Es uz brīdi padomāju un teju teātrāli sacīju:
— Vladlena.
— Bet mani viņš sauc par “mazo vārnu”… — samulsusi piebilda viņa.
Tajā brīdī es vairs nespēju atturēties un sāku smieties no sirds. Viss sliktais noskaņojums pazuda kā nebijis. Es pat nodomāju — labi gan, ka neesmu precējusies un man nav jāuzklausa šādi stāsti nopietni.
Ap pusnakti “otrā sieva” zvanīja vēlreiz.
— Zināt, — paziņoja viņa ar pārliecību, — ja jūs esat tik “nepareiza sieva”, tad ņemiet arī “nepareizo vīru”. Jūs taču lieliski viens otram piestāvat! — un saruna beidzās.
Pēc brīža pamanīju, ka mans numurs jau ir viņas bloķēto sarakstā.
“Tā, lūk, vienā parastā sestdienas vakarā netīšām izglābu kāda laulību. Gribētos ticēt, ka sieva būs pateicīga.”
