Valda iemiga uz brīdi, bet tad… atkal pamodās no drebuļiem. Naida nekustējās, sildīja viņu. Vecenīte glāstīja suni, čukstēja tam kaut ko, un Naida pacēla galvu, laizīja viņai roku.
— Tu esi laba, — teica Valda. — Mana labā, bet tik muļķīga. Un es pati muļķe…
Kaut kur tālu sauca pūce. Zem eglēm šņakstēja nakts zvēri, bet Naida nerēja, necēlās — mierīgi gulēja un sildīja saimnieci. Rītā Valdai sapņojās māja, vīrs, kas sēž pie galda un lasa avīzi. Viņa atvēra acis — tumsa. Aizvēra — atkal māja. Tā vairākas reizes. Rīts atnāca pelēks, drūms. Valda ar grūtībām piecēlās. Naida piecēlās, nokratījās, paskatījās uz saimnieci.
— Jāiet, — teica vecenīte. — Jāiet.
Valda knapi kustēja kājas, bet gāja. Naida skrēja pa priekšu, atskatījās, gaidīja. Dažbrīd suns apstājās, ošņāja gaisu, mainīja virzienu, un saimniece paklausīgi sekoja. Pēc kādām divām, varbūt trim stundām Valda jau bija zaudējusi laika izjūtu. Tad Naida pēkšņi priecīgi, jautri ierējās un aizskrēja uz priekšu. Vecenīte gāja tai pakaļ — un izdzirdēja balsis. Tālākas, bet īstas, cilvēku balsis.
— Te! — viņa aizsmakusi iesaucās. — Es te esmu!
Naida sāka riet. Balsis kļuva tuvākas, un drīz starp kokiem parādījās cilvēku silueti. Divi vīrieši, spilgtās jakās, ar rācijām.
— Atradām! — iesaucās viens. — Atradām tanti!
Abi pieskrēja klāt, pacēla Valdu aiz padusēm.
— Viss ir kārtībā, — nomurmināja otrs. — Dievam pateicība!
Valda nespēja valdīt prieku un viņa nespēja apstāties.
— Es domāju, jūs neatradīsiet, — viņa teica. — Domāju, ka viss. Un viss šī suņa dēļ! Bet labi, ka vismaz naktī sildīja.
— Nu labi, vecmāmiņ, galvenais, ka viss ir kārtībā, — mierināja vīrietis. — Pusotru dienu tevi meklējām. Visi radiņi jau satraukušies. Tava kaimiņiene, pirmā sāka meklēt — pusdienlaikā atnāca ciemos, tevis nav. Vakarā atkal nāca, klauvēja, bet atkal klusums… Tad piezvanīja tavai meitai, tā — tālāk. Meklētāji no rīta gāja mežā, brīvprātīgie jau no nakts sāka meklēt.
— Naida mani sildīja, — teica Valda, paskatoties uz suni. — Visu nakti sildīja.
Naida sēdēja blakus, ar izkārtu mēli skatījās uz saimnieci.
Viņu izveda no meža, iesēdināja mašīnā. Viņu pārbaudīja, ietina segās. Arī Naidu ielaida salonā — tā apgūlās pie saimnieces kājām un neatkāpās. Pēc piecām dienām Valda jau bija mājās. Viņai pakaļ atbrauca meita. Valda iegāja mājā. Viss bija savā vietā — pazīstamās sienas, pazīstamās smaržas. Ak, cik labi! Naida sekoja, apgūlās uz savas sedziņas pie sliekšņa.
Meita apskāva māti.
— Mammu, kāpēc tu viena gāji mežā?
— Nu, ar Naidu gribēju pastaigāties, — vainīgi atbildēja vecenīte. — Bet viņa aizskrēja no manis. Es aizgāju viņai pakaļ un apmaldījos.
— Taču tu varēji nosalt!
— Naida sildīja, — atkārtoja Valda. — Visu nakti sildīja.
Meita paskatījās uz suni, kas gulēja zem gultas, un noglaudīja to pa galvu.
— Paldies tev, Naidiņ, ka nepameti mammu. Bet būtu tevi jānosoda, ka aizvilki mammu dziļi mežā un nepalīdzēji atrast ceļu atpakaļ.
Naida paskatījās vainīgi un pamāja ar asti. Vakarā Valda sēdēja pie loga, dzēra tēju. Naida gulēja blakus. Meita jau bija aizbraukusi atpakaļ uz savu pilsētu — Valda kategoriski atteicās braukt līdzi. Vecenīte glāstīja suni pa galvu, pa silto spalvu.
— Paldies tev, — viņa čukstēja. — Paldies, mīļā. Bet turpmāk vairs neskrien prom no manis, labi? Vairs nevēlos tādus piedzīvojumus.
Naida pacēla purniņu, paskatījās uz saimnieci ar vainīgām acīm un nolaida galvu viņai klēpī. Aiz loga satumsa. Vējš dzina mākoņus pāri debesīm. Valda sēdēja, glāstīja suni un domāja, cik trausla ir dzīve. Un kā viegli to pazaudēt kāda muļķības dēļ. Un visvairāk viņu pārsteidza, cik uzticīga un padevīga izrādījās Naida. Jā, bija sagrēkojusi, bet taču nepameta.
Naida klusi elpoja, gandrīz snauda. Bet Valda glāstīja viņu un glāstīja, un sirdī bija miers… Viņas bija mājās, siltumā un mierā.
