Kā aizsaulē aizgājušie radinieki gaida mūsu ierašanos kapsētā: dienas, kad īpaši ieteicams viņus apmeklēt

3. stāsts

Mans stāsts ir šāds. Mana vecmāmiņa devās viņsaulē, es biju pie viņas kapa tikai ceremonijā. Visu laiku meklēju attaisnojumus, lai nenāktu uz kapsētu. Un reiz man visu dienu zvanīja no sveša tālruņa numura. Pirmajā reizē es necēlu, jo man nav ieraduma atbildēt nepazīstamiem zvanītājiem. Kad zvanīja otro reizi, es nolēmu atbildēt. Bet otrā līnijas galā bija klusums. Es nospiedu beigu taustiņu.

Trešajā reizē, kad zvanīja – tas bija jau vakarā – es arī atbildēju. Un atkal klusums. Prātoju, kas gan man tik neatlaidīgi visu dienu zvana un neko nesaka. Saglabāju nezināmā zvanītāja numuru, atvēru “WhatsApp” aplikāciju, lai sameklētu, kas man zvana un nerunā. Un iedomājieties manu pārsteigumu, kad ieraudzīju, ka kontakts bija parakstīts kā “vecmāmiņa”.

Biju patiešām pārsteigta. Un tad atcerējos, ka tuvojas viņas aiziešanas mūžībā gadadiena. Acīmredzot vecmāmiņa gribēja, lai viņu pieminu, ierodoties kapsētā. No rīta devos uz viņas atdusas vietu, pasēdēju, parunājos, atvainojos. Es nekad vairs neaizmirstu savu vecmāmiņu.

Tomēr ir jāsaprot, ka nav ieteicams arī pārāk bieži apmeklēt viņsaulē aizgājušos radiniekus, kā arī bieži liet asaras par viņu aiziešanu.

4.stāsts

Gandrīz pirms divdesmit gadiem aizsaulē devās mana vecmāmiņa. Viņa bija laipna un līdzjūtīga, izaudzināja deviņus bērnus. Visi viņu mīlēja un cienīja. Kad vecmāmiņa devās mūžībā īpaši pārdzīvoja viņas labākā draudzene kopš jaunības dienām. Viņa raudāja un bieži devās uz vecmammas kapu.

Lasi vēl: Izdevība saņemt atpakaļ naudu tikai līdz 30.septembrim: VID aicina iedzīvotājus iepazīties ar šo informāciju

Un tad kādu dienu omītes draudzene stāsta: “No rīta mēs ar vīru paēdām, es, kā parasti, pasēroju par Klaudiju un sāku veikt mājas darbus. Un pēkšņi ieraudzīju, kā atveras mājas durvis un ienāk viņa. Ģērbusies kā dzīvē, aizsējusi priekšautu, lakatu galvā. Viņa tikai skatās uz mani, smīn, seja dusmīga. Es viņai saku:

“Kāpēc tu atnāci? Tā neesi tu!” Un es viņu kārtīgi nolamāju. Vienā mirklī viss pazuda. Kopš tā laika es sāku iet uz kapsētu tikai īpašās dienās, pārstāju birdināt asaras, jo sajūtot mūsu asaras, sazin kas pie mums var ierasties.

Mīļie lasītāji, vai ar jums kapos kādreiz ir atgadījies kaut kas neparasts? Lūdzu, pastāstiet komentāros. Ja jums raksts šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos!