Kāda sieviete pēc dabas bija ļoti pareiza un taisnīga. Tā viņa uzskatīja. Un arī apkārtējie tā domāja…
Sieviete dalījās padomos par to, kā veidot attiecības. Kā aizsargāt savas robežas. Kā dot pretsparu toksiskiem tuviniekiem, kuri pārkāpj robežas. Kā audzināt bērnus, ieaudzināt viņiem patstāvību.
Spēcīga un pareiza sieviete. Un vienmēr viņa teica un rakstīja, ka cilvēkam ir jārīkojas. Jāpārrauj attiecības, ja otrs cilvēks negrib mainīties. Un vispār – tos, kuri nemainās, vajag izsūtīt uz neapdzīvotu salu. Kā teica fon Korens – nodot darbos. Stingri un skaidri izteikumi. Spēcīga sieviete. Visu viņa runāja pareizi. Un cilvēki viņai blakus jutās vāji – viņi nespēja tik izlēmīgi rīkoties. Un apbrīnoja šo taisnīgo dāmu.
Un kādu dienu šī sieviete saskārās ar finansiāliem jautājumiem. Viņa īsti neuzticējās bankām, glabāja naudu mājās, kādā nomaļā vietā. Atver, bet tās jau vairs nav. Tālā kumodes atvilktne – gultasveļa vietā. Bet zem tās – tukšums. Nav. To noteikti paņēmis kāds no ģimenes, viņa domāja. Pazudusi liela summa.
Pēc pāris stundām viņa izgāja no istabas un virtuvē sastapa vīru. Viņš sēdēja, dīvaini nervozi maisīdams tēju, un izvairījās skatīties acīs. Sievietei pēkšņi prātā ienāca doma: “Bet ja nu…?” Viņa sāka jautāt – sākumā mierīgi. Vīrs atrunājās, ka nezina neko, bet tad, dzirdot viņas balss toni, atbildēja: “Nu ko tu man te izmeklēšanu taisi?” – balss bija tieši tāda, kādu viņa atcerējās no bērnības, kad pieķēra kādu pie nepatiesības.
Banalitāte. Sieviete neko nebija pamanījusi. Pārāk bija iegrimusi citu problēmu risināšanā un spriedumu pasludināšanā. Taisnīgu, ievērojiet. Viņa taču mācīja cilvēkiem aizstāvēt sevi. Un tas taču bija pareizi, vai ne? Bet kas sevi aizstāvēt nevar, tas ir vāja personība. Pats vainīgs.
Sieviete sēdēja pie izvilktas kumodes atvilktnes kā pie aizas. Viņa atkal un atkal taustījās pa atvilktni muļķīgā cerībā, ka paka parādīsies. Un šajā stāvoklī viņa atgaiņāja domas par to, ka vīrs ir mainījies. Ka viņš te smejas, te iegrimst drūmā klusumā. Ka stundām runā pa telefonu un telefonu slēpj.
Sieviete sēdēja un klausījās, kā sabrūk viss, ko viņa bija domājusi par taisnīgumu un spēju pieņemt ātrus lēmumus. Viņa saprata, cik viegli ir kļūdīties
Ka sācis nākt mājās vēlu. Bet dažreiz agri. Ar rīta gaismu. Bet sieviete negribēja pamanīt acīmredzamo. Un nu bija pazuduši vairāku gadu uzkrājumi – viņa taču krāja mājoklim. Viņa taču centās… Un viņa citiem ieteiktu nekavējoties doties uzrakstīt iesniegumu. Uzrakstīt iesniegumu esot primārais, tā viņa skaļi pauda savu viedokli gan sabiedrībā gan sociālajos mēdijos.
Un izrādījās, ka aiziet un atjaunot taisnību nav nemaz tik viegli. Un pareizā sieviete, sēdēja pie atvilktnes. Tad atnāca vīrs. Un sieviete, par spīti visiem saviem padomiem, sāka prasīt paskaidrojumus. Lai gan pati taču teica, ka tas ir bezjēdzīgi. Sieviete labi zināja, ko viņa ieteiktu citiem. Bet izpildīt savu padomu viņa nevarēja. Tas – kad runa ir par svešiem. Bet kad par savējiem – tieši tad cilvēks saprot, ka ir bezpalīdzīgs.
Lasi vēl: Slepenā saruna starp vīramāti un vīru – ko es uzzināju un kā tas mainīja ģimeni
Bet padoms – nav dziedināšana. Tikai pieredzējuša cilvēka viedoklis. Pieredzējuša. Lūk, pieredzes šai sievietei pietrūka. Viņa nesaprata citu cilvēku jūtas un viņu apstākļus.
Nākamajā dienā viņa atvēra kumodes otru, augšējo atvilktni, lai sakārtotu dokumentus. Un tur, pašā dziļumā, aiz vecas segas malas, bija viņas “paciņa”— satīta gumijas stīdziņā, putekļaina, bet neskarta. Viņa pēkšņi atcerējās, ka pati bija to pārlikusi “uz pāris dienām”, kad mājās bija atnākuši meistari mainīt logus.
Lasi vēl: Kas sievietei pēc 50 liek izskatīties koptai un jauneklīgai
Sieviete apsēdās. Viņa atcerējās visu, ko bija teikusi iepriekšējā vakarā, un kā bija gatava noticēt visam sliktākajam. Viņa saprata, ka reizēm mēs meklējam vainīgo tur, kur vieglāk – tuvumā. Un ka viss, ko viņa bija mācījusi par “stingru rīcību”, izkūp, kad runa ir par savējiem, pat ja vainas nemaz nav.
Tajā vakarā viņa klusējot apsēdās blakus, paņēma viņa roku un pateica tikai vienu: “Piedod.” Un viņa iemācījās vēl vienu lietu: dažreiz taisnīgums sākas nevis ar vārdiem, bet ar rūpīgu pārbaudi — vai vispār tā ir. Tagad saprata. Varbūt saprata. Un, kas nesaprot – to iemācīs. Dzīve iemācīs.
Bet labāk būtu iztikt bez šīs mācības. Par to, ka devis padomus tu nekļūsti spēcīgāks. Lūk, par to bieži aizmirst tie, kuri lielās ar savu spēku. Un ar zināmu pārākumu raugās uz citiem…Un viņa saprata vēl vienu lietu: vissliktākie spriedumi ir tie, kurus pieņem visātrāk.
