Oj, vai tu apvainojies? – šādu frāzi bieži nākas dzirdēt pēc tam, kad kāds cilvēks ir bijis rupjš vai pateicis kādu aizvainojošu piezīmi jūsu virzienā tā it kā tas būtu pilnīgi normāli
Šajā brīdī rodas jautājums: kā tad pareizi uzvesties šādā situācijā, lai saglabātu cieņu un neļautu manipulēt ar savām emocijām?
Jāatceras, ka šis jautājums ir sava veida lamatas. Tas ir balstīts uz pieņēmumu, ka pieaudzis cilvēks nedrīkst apvainoties – it kā apvainoties būtu raksturīgi tikai bērniem, kuri tur aizvainojumu sevī. Un, ja jūs atzīstaties, ka neapvainojaties, tad pēc loģikas nāktos ignorēt šo rupjību un izlikties, ka nekas nav noticis. Tātad cilvēks it kā liek jums izvēlēties starp diviem variantiem: vai nu jūs izskatāties kā bērnišķīgi un aizvainojaties, vai arī uzvedaties tā, it kā aizvainojuma vispār nebūtu.
Taču pastāv efektīvs paņēmiens, kā sevi pasargāt no šīs nepareizās situācijas. Kamēr es to izskaidroju, neaizmirstiet, ka šādu praktisku ieteikumu ir daudz, un, ja jūs tos zināt un apgūstat, varat justies droši un pārliecināti jebkurā sarunā.
Tātad, ja jums uzdod jautājumu: “Tu ko, apvainojies?”, nav jāmēģina taisnoties vai paskaidrot, kā jūs jūtaties. Labāk paskatieties cilvēkam tieši acīs un mierīgi pasakiet: “Tu tā runā ar visiem cilvēkiem vai tikai ar mani?” Ar šo vienu frāzi jūs jau nospraužat savas robežas sarunā. Jūs neļaujat sarunai virzīties pēc viņa noteikumiem, bet pārslēdzat uzmanību uz viņu pašu.
Lielākoties šādā brīdī cilvēks apjūk un sāk taisnoties: “Nu kā tad tā, ko tu iedomājies…” – un jau viņam nākas atbildēt uz jūsu jautājumiem. Savukārt jums vairs nav jāatbild uz netaktisko jautājumu par to, vai jūs apvainojāties vai nē.
Un kā tad reaģēt uz netaktiskām piezīmēm, piemēram: “Tu laikam esi kārtīgi apvēlusies?” Pirmā lieta, kas jāņem vērā – cilvēks, kurš sev atļaujas šādus skaļus izteikumus, īsti nav jūsu draugs. Viņš vēlas jūs ietekmēt vai izsist no emocionālā līdzsvara. Tādēļ svarīgākais noteikums – nedot viņam to, ko viņš vēlas. Viņš gaida, ka jūs sāksiet taisnoties vai justies neērti. Ja jūs tā darāt, viņš panāk savu.
Tāpēc nepareizā reakcija būtu aizsvilties un nepieklājīgi atbildēt pretī vai ļaut emocijām pārņemt prātu. Jāatceras, ka spēks nav skaļumā un nesmukos vārdos. Spēks ir spējā saglabāt mieru un vienaldzību. Patiesībā vislielākais pārsteigums aizvainotājam ir tad, ja jūs vispār neizrādāt nekādas emocijas, kuras viņš tik ļoti gaida.
Lasi vēl: Kāpēc ASV mājas praktiski vispār netiek norobežotas ar žogiem – tā ir drošības sajūta vai likums
Pareizā reakcija šādā situācijā ir vienkārša: ja jums saka: “Kāpēc tu tā apvēlies?”, jūs bez emocijām paraustāt plecus un mierīgi atbildat: “Varbūt.” Un ar to viss ir beidzies. Nav jātaisnojas, nav jāskaidro, nav jāliek pretargumenti. Jūs neļaujat sarunai pāraugt lielumā un vienkārši parādāt, ka jums šis jautājums ir tik nenozīmīgs, ka pat nav vērts tam veltīt enerģiju.
Lasi vēl: Ko darīt ar zemenēm septembrī, lai nākamgad ražu vāktu spaiņiem
Šāda attieksme parāda, ka jums tiešām ir vienalga, un tas ir visspēcīgākais signāls. Jums nav ko pierādīt, jo pierādīšanas procesā jūs vienmēr būsiet vājākajā pozīcijā. Bet, saglabājot vienaldzību, jūs paliekat stiprākie šajā sarunā.
Tātad noslēgumā – kad nākamreiz dzirdēsiet aizvainojošu frāzi vai manipulatīvu jautājumu: “Oj, tu apvainojies?”, atcerieties – jums nav jātaisnojas un nav jāiekļaujas šajās lamatiņās. Vienaldzība, mierīgums un prasme pārlikt sarunas akcentu uz otru cilvēku ir jūsu spēcīgākais ierocis. Un, ticiet man, šādā brīdī jūs sajutīsiet, kā mainās spēku līdzsvars – ne jūs aizsargājaties, bet viņam nākas meklēt attaisnojumus.
