Par etiķeti tiek uzskatīts – ciemos ar tukšām rokām neiet. Vismaz kāda vafeļu torte vai šokolāde, bet kaut kas līdzi tomēr jāpaņem. Tomēr ne visi šim nerakstītajam likumam seko – neatkarīgi no tā, vai vizīte ieplānota pusdienās vai arī atnākts pavisam negaidīti.
Un ir pat tādi viesi, kas ierodas ar pilnīgi tukšām rokām, apēd un izdzer visu, kas ir uz galda, bet prom ejot vēl arī kaut ko paķer līdzi.
Vai tiešām saimniecei būtu jāsedz visi izdevumi, cienājot draugus un radus? Ja ciemos ierodas ilgi gaidīti paziņas, kuri palīdz un atved cienastu, tā ir cita lieta. Tomēr, ja ierodas liels skaits viesu, tad viņus apgādāt ar gardumiem uz sava rēķina, bet pašiem pēc tam iztikt ar pieticīgu uzturu – tā nav laba prakse.
Ir jāprot pateikt “nē” vai vismaz nevajadzētu kautrēties lūgt, lai viesi atnes kaut ko līdzi. Pat ja tas šķiet neērti vai mulsinoši. Kā iemācīties atbildēt viesiem uz jautājumu: “Ko atnest līdzi?” Šeit ir daži padomi.
Nevajag kautrēties pateikt “nē”. Kopš padomju laikiem mūsu vecmāmiņas un mammas bija pieradušas uzņemt visus viesus – pabarot, padzirdīt un pat apguldīt. Daudzi atceras, kā radi varēja viesoties vairākas nedēļas, dzīvojot uz citu rēķina. Uz jautājumu: “Ko atnest līdzi?” viņas atbildēja: “Neko nevajag, viss ir, nāciet tik iekšā.”
Mūsdienu sabiedrībā ilgstoša viesu uzņemšana kļūst arvien retāka – maz cilvēku ir gatavi uzņemt ciemiņus uz vairākām dienām vai nodrošināt naktsmājas. Lielas svinības mājas apstākļos un kāzas ar plašu viesu loku kļūst mazāk izplatītas. Tikšanās bieži notiek sabiedriskās vietās, piemēram, kafejnīcās, lai taupītu laiku un izvairītos no sagatavošanās darbiem mājās.
Mūsdienu jaunatne vairs nebaidās pateikt tieši:
– man nav laika,
– esmu aizņemts,
– mums jau ir citi plāni,
– nevēlos stāvēt virtuvē pie plīts.
Arī vecākās paaudzes cilvēkiem būtu vērts iemācīties atbildēt: man nav laika, nav spēka gatavot, vakars jau aizņemts, jūtos slikti, lūdzu, nebrauciet. Visiem nevar izpatikt – to vajadzētu atcerēties.
Un padomājiet: cik bieži šie cilvēki aicina jūs pie sevis, klāj jums galdus? Vai tikai jūs esat tā dāsnā dvēsele? Varbūt ir pienācis laiks pārtraukt šo viesmīlības izrādi, ja nav ne spēka, ne naudas, ne vēlmes uzņemt viesus?
Kad viesi jautā: “Ko mums atnest līdzi?” – sakiet godīgi. Ja mājās kaut kā nav, nebaidieties palūgt to atnest. Piemēram: “Maizes un cukura nav. Ja gribat paēst, paņemiet vistu – es izcepšu.”
Sākumā tas var šķist neērti, bet pamēģiniet kaut vai pieklājīgi palūgt maizi vai cukuru. Tas nevienam nav liels apgrūtinājums. Ar laiku tas kļūs vienkāršāk.
Varat arī pateikt: “Pagaidiet minūti, paskatīšos, kas mājās ir,” un tad palūgt atvest to, kā pietrūkst. Ja cilvēki ir saprotoši – viņi palīdzēs.
Parasti šādu jautājumu uzdod tie, kuri patiešām ir gatavi piestāt veikalā un kaut ko atnest, vienkārši nezina, ko tieši. Palīdziet viņiem – pasakiet. Jums taču nav mājās ne lielveikals, ne bārs, ne restorāns. Palūgt draugiem ko nelielu nav nekas slikts. Toties bezkaunīgos un taupīgos tas var atturēt – ja, piemēram, palūdz atnest uzkodu vai kādu dzērienu.
Vienkārša atbilde – “Atvediet to, ko paši ēdīsiet vai dzersiet.”
Un ja nav vēlmes gatavot, var atbildēt: “Pagatavo ko pats pēc savas gaumes, tikai pasaki, lai es to pašu arī nepagatavoju.”
Es parasti daru tā – ja kāds zvana un saka, ka brauc ciemos, es ātri iemetu aci skapjos, ledusskapī un saldētavā. Un tad jau pēc situācijas saku, ko vajadzētu atvest. Mēs dzīvojam laukos, tāpēc ciemiņiem no pilsētas vienkārši piestāt veikalā un paņemt to, kas pietrūkst.
Ja vajag ko dārgāku, es vienkārši pasaku: “Es tev atdošu.” Bet, ja īsti neko nevajag un viesi tomēr grib kaut ko atvest, lūdz, lai paņem sulu vai augļus bērniem – tas vienmēr noder.
Kad ciemos brauc draugi, es jau zinu, kuram kas sanāk vislabāk, un vienkārši palūdzu viņiem atnest savu “odziņu”. Neviens neiebilst – visi nāk ar prieku.
Es uzskatu tā: saimniece ir atbildīga par silto ēdienu un uzkodām, bet viesi atnes augļus, torti, desertus un dzērienus. Mums mājās tādu lietu nav. Un neviens nav apvainojies. Kad mēs ar vīru ejam ciemos, ņemam līdzi zivis, gaļu šašlikam vai ko nopērkam veikalā. Mēs zinām savu radu un draugu gaumi.
Vai, ejot ciemos, jūs kaut ko ņemat līdzi, vai arī domājat, ka jūs sagaidīs tukšām rokām?
