Dažreiz šķiet, ka pēc piecdesmit gadiem sievietes it kā sadalās divās kategorijās: tās, kuras it kā ir parakstījušās uz mūža darbu tīrībai, un tās, kurām uz to ir mūžīga nevēlēšanās.
Un pats uzjautrinošākais: vecumam šeit gandrīz nav nekādas nozīmes. Kāda visu mūžu ir augusi atmosfērā “dvielis vienmēr karājas taisni”, bet kāda cita pieradusi, ka mājas darbi ir gadījuma un iedvesmas jautājums.
Turklāt sievietes pēc 50 var izskatīties apbrīnojami svaigi, kopti, it kā laiks pret viņām izturētos ar cieņu. Taču koptums nav vienāds ar saimnieciskumu. Un, lai gan pieredze daudzām pasaka priekšā, kā labāk, paradumi veidojas daudz agrāk nekā parādās pirmās grumbas. Un jā – trīs faktori tiešām krīt acīs gandrīz uzreiz. Eksistē pat tāda frāze: “Tīrība ir tad, kad mazas pūles tiek pieliktas katru dienu, nevis varonīgs darbs reizi mēnesī.” Šajos vārdos slēpjas visa atšķirība starp tīrīgiem cilvēkiem un ne tik tīrīgiem.
1. Kārtība mājās
Tiek uzskatīts, ka sieviete ir mājas pavarda turētāja. Frāze ir sena, bet tēls – apbrīnojami dzīvīgs. Un runa nav par to, kurai cik pienākas darīt. Kāda mierīgi dzīvo starp veļas kaudzēm un burciņām virtuvē, bet kādai citai ir fiziski grūti atslābināties, ja uz grīdas ir divi lieki, sīki putekļu kamoliņi. Tām, kuras sauc par tīrīgām, parasti ir pamanāmas mazas detaļas, kuras ir grūti viltot:
-vannas istaba ir tīra nevis tikai “gadījuma pēc”, bet gan lūk tā – vienmēr; svaiguma smarža ir kā mājas parole; uz spoguļa nav zobu pastas pēdu, jaucējkrāns ir bez kaļķakmens nogulsnēm;
-virtuve vienmēr kārtībā – plīts ir nomazgāta, slapja lupata nemētājas uz galda, bet netīrie trauki nepārvēršas par instalāciju ar nosaukumu “nedēļas izstāde”;
-guļamistabā nav vienkārši kārtīgi – viss ir ar nodomu: pārklājs, taisni palaga stūri, skapis bez haosa, gultasveļa tiek mainīta tik regulāri, it kā mājās būtu mūžīgs pavasaris;
-pamanīja netīru grīdu – saslaucīja, nevis ierakstīja darbu sarakstā uz sestdienu;
-putekļi nepaspēj kļūt par atradumu pirkstam, kurš uz tiem raksta vārdu “sveiki”.
Daudzām turpretī ir cita filozofija. Nav tā, ka viņas netiektos pēc labā – vienkārši sadzīviskas lietas galvā neaizņem atsevišķu plauktu. Viņām ir vienkāršāk. Viņas var noslaucīt netīrumus “pa virsu”, atlikt uzkopšanu uz nenoteiktu laiku, bet tīrība mēdz būt tikai tur, kur cilvēks gandrīz neuzturas – piemēram, viesistabā.
Vecākā paaudze mēdz atkārtot: “Tīrība ir cieņa pret sevi, bet kārtība – cieņa pret māju.” Un gadu gaitā šis noteikums vai nu ielaiž saknes, vai arī uz visiem laikiem paliek tikai frāze.
2. Ārējais izskats
Sievietes pēc 50 precīzi zina skaistuma cenu – tieši tāpēc tik aizkustinoši izskatās mēģinājumi saglabāt ierasto koptumu jebkuros apstākļos. Kāda dodas pie meistariem, kāda visu dara savām rokām, kāda pat šuj sev apģērbu tikpat glīti, kā agrāk adīja džemperus bērniem. Tīrīgām sievietēm ārējais izskats ir kā iekšējās kārtības turpinājums. Nekāda spilgta greznuma, bet viss ir viengabalains, kārtīgs, cilvēcisks:
-grims bez pārmērībām: pāris triepienu, kas padara seju maigāku;
-mati nav vienkārši “nokrāsoti, kad sanāks”, bet gan laicīgi un vienmērīgi;
-ja nagi ir bez lakas – tad vismaz kārtīgi novīlēti, tīri, ar līdzenu malu;
-apģērbs var būt lēts, bet vienmēr tīrs un it kā godīgs – bez mēģinājuma izlikties par to, kas tas nav.
Ir sievietes, kuras pēc darba dārzā var apsēsties uz sliekšņa, minūtes desmit pasēdēt, atvilkt elpu – un tomēr atradīs laiku sakopt rokas. Tas ir tāds kluss sadzīves varonīgums, par kuru neviens neraksta, bet visi pamana. Citas turpretī rīkojas pēc principa “dzīvojam vienreiz”. Kosmētika? Kad sanāks. Dezodorants? Dažreiz. Mati? Nu, aug un labi. Apģērbs izskatās tā, it kā tajā būtu atspoguļota visa pēdējo trīs dienu vēsture. Saka: “Sakoptība nav par bagātību, bet par cieņu pret sevi.” Brieduma gados šī frāze skan īpaši patiesi.
3. Uzvedības noteikumi
Lūk, kur tīrīgo var redzēt īpaši skaidri – uzvedības sīkumos. Kamēr citas var izskatīties koptas un pat laiku pa laikam radīt ideālas kārtības šķietamību mājās, taču uzvedība vienmēr nodod to, kas bieži netiek apzināts. Piemēram: nespēja izmantot salveti un kabatlakatiņu; ieradums izšņaukt degunu “kaut kā” – rokā, gaisā, uz sāniem; lūpu noslaucīšana ar plaukstu vai pirkstu aplaizīšana pēc ēšanas; atkritumu nomešana tur, kur stāvēja, jo “tāpat neviens nenovāks”; elementāras pieklājības neievērošana pret cilvēkiem, kuri cenšas uzturēt tīrību apkārt.
Tīrīgie cilvēki parasti uzvedas citādi. Pat ja kļūdās – dara to klusi, cenšoties neradīt diskomfortu apkārtējiem. Ciena svešu darbu: ja kaut kur ir tīrs, viņiem pat prātā neienāks atstāt tur savas pēdas. Ir tāda doma: “Kārtība nav tad, kad uzkopj, bet gan tad, kad nepiegružo.” Brieduma gados tas nolasāms īpaši skaidri – nevis vārdos, bet žestos. Tīrīgums vai nevīžība – tas nav stāsts par idealitāti. Tas ir par attieksmi. Par iekšēju ieradumu rūpēties, cienīt, par to pašu sadzīves cildenumu, kas izpaužas klusumā.
Un visbiežāk tos var atšķirt burtiski no sliekšņa – pēc tā, kā cilvēks dzīvo, izskatās un uzvedas pat tad, kad šķiet, ka neviens neskatās.
Redzamais un neredzamais mantojums
Galu galā, šī atšķirība nav tikai par to, cik bieži rokās tiek turēta lupata vai cik rūpīgi izgludināta apkaklīte. Tas ir stāsts par to, kādu telpu mēs radām ap sevi un ko tajā ielaižam. Sieviete briedumā vairs nesatraucas par putekļiem, lai kādam kaut ko pierādītu – viņa vai nu svin savu brīvību no sadzīves rāmjiem, vai arī bauda mieru, ko sniedz sakārtota vide.
Interesanti, ka šīs mazās izvēles – pacelt nokritušu papīru vai nospodrināt tējkannu – ir mūsu personīgā paraksta veids. Tas ir kluss vēstījums pasaulei par to, ka mēs joprojām spējam valdīt pār savu dzīvi, nevis ļaujam haosam mūs lēnām pārņemt. Un tieši šis iekšējais “mugurkauls” ir tas, kas liek apkārtējiem atskatīties ar apbrīnu, pat ja viņi paši nesaprot, kas tieši šajā sievietē ir tik piesaistošs.
“Īsta tīrība ir tad, kad dvēselē ir miers, nevis vienkārši spīd grīda.” Ko jūs vēl piebilstu? Dalieties komentāros!
