70.gados GAZ-21 maksāja 5500-6000 rubļu, Žigulis – aptuveni 8000 rubļu. Padomju cilvēks mēnesī saņēma 100-150 rubļu, taču vajadzīgo summu parasti sakrāja. Pirmkārt, naudu praktiski nebija kur tērēt, otrkārt, atliekot no kopējā 250-300 rubļu lielā ģimenes budžeta pa 100 rubļiem mēnesī septiņu gadu laikā vajadzīgā summa sakrājās, treškārt, pat tad, ja tās nebija pa rokai, izlīdzēja radi un paziņas.
Pats automobiļa iegādes process bija ārkārtīgi pazemojošs. Pēc tam, kad galvenā, gadiem garā rinda bija izturēta, padomju pilsoni gaidīja vēl daži pārbaudījumi. Pēc mašīnas bija jābrauc uz speciālu autoveikalu, kas visā Padomju Savienībā bija izvietoti ļoti nelielā skaitā un tādās pilsētās kā Maskava un Sanktpēterburga (toreiz Ļeņingrada) bija tikai pa vienam „padomju autosalonam.” 
Starp citu, mašīnu tur nebija! Izstāvot rindu veikalā, pircējs saņēma izziņu-čeku, ar kuru devās uz specializēto krājkasi un atkal stāvēja rindā. Tad atgriezās veikalā pēc čeka (vēl viena rinda), kas deva tiesības saņemt automobili un brauca uz noliktavu, kur gaidīja kārtējā autovedēja ierašanos. Kad tas ieradās, pircējs saņēma automobili pēc numura ar tādu virsbūves krāsu, kāda bija atvesta. Un tā bija laime!
Spalvainā roka.
Laiks, kas bija jāpavada gaidot rindā, varēja krietni ievilkties tādu pilsoņu dēļ, kas pilnīgi nesaprotamā veidā parādījās kopējās rindas sarakstā. Nopirkt vietu praktiski nebija iespējams – naudu nevienam nevajadzēja, taču izkārtot pierakstu rindā savējiem caur paziņām autoveikalā vai izmantojot augsti stāvoša partijas ierēdņa labvēlību – vieglāk par vieglu. Nekādas elektroniskās rindas un kārtas numuru gluži vienkārši nebija un izsekot līdzi rindas likumīgai virzībai bija absolūti neiespējami.
Lietoti automobiļi.
1978.gadā Alla Pugačova uzrakstīja joku dziesmiņu par „laimīgo tēti, kas ļoti lēti” nopircis lietotu auto. Diemžēl, sapni par „ļoti lēti” praktiski nebija iespējams piepildīt – visas lietotās automašīnas tirgoja ar komisijas veikalu starpniecību. Tie tika izveidoti, lai cīnītos ar spekulantiem, taču patiesībā nekādas cīņas nebija – lietotās automašīnas maksāja tikpat dārgi, cik jaunās.
Eksistēja arī dažādas koruptīvas shēmas, kad paši komisijas veikalu darbinieki par apjomīgu kukuli, it kā nejauši saveda kopā pircēju un pārdevēju, kas patiesībā jau sen bija visu norunājuši. Tam gan vajadzēja krietni vairāk naudas nekā izstāvot gadiem garo rindu.
Ceļojums uz brālīgajām republikām
Bieži vien pēc mašīnām devās uz brālīgajām republikām. Gruzija, piemēram, tolaik skaitījās nekronēts padomju bandītisma un „melnā biznesa” centrs, tur netrūka arī spekulantu, kas neatteicās uzlabot savu materiālo stāvokli, pārdodot mašīnu par cenu, kas 4-5 reizes pārsniedza valsts noteikto.
Laimīgs gadījums.
Gadījās arī pilnīgi neticami stāsti. 1983.gadā PSRS iestādēs tika izplatīti paziņojumi par iespēju iegādāties kredītā automobili „Moskvič.” Shēma, kas tika izmantota vienīgi PSRS vecajā režīmā, vēl vairāk pārsteidza strādniekus un zemniekus. Tomēr tā izrādījās absolūta patiesība – sakarā ar iznīcinātāju SU-15 (Су-15) notriekto Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu, daudzas Rietumu valstis atteicās no padomju automobiļiem. Toreiz „Moskvič” ar stūri labajā pusē eksportēja pat uz Skotiju un Īriju, bet Francijā realizēja „Moskvič” kabrioletus. Rezultātā eksports apstājās un nepārdotās automašīnas pārpildīja noliktavas. Tiesa, šāda „debesmanna” neturpinājās ilgi.
Sportloto.
Iespēja ar notriekto lidmašīnu bija ārkārtas gadījums un tādu notikumu attīstību neviens nespēja paredzēt, tādēļ ļaudis aktīvi pirka „Sportloto” biļetes, kur nereti izspēlēja arī automobiļus. Laimīgā loze krita vien dažiem, taču tādi gadījumi bija un interese par šo iespēju nekad neapsīka.
Sagatavots pēc Avtovzglyad.ru materiāliem.
