Un tad mani kā aizslēgtu krātuvi pārpludināja vārdi. Es izstāstīju visu – kā jūtos, ko domāju, cik viņa man nozīmē. Vārdi plūda kā upe, es runāju un runāju, skatienu noturēdams kaut kur pie viņas kurpēm.
Kad beidzot apklusu, viņa klusi noteica:
— “Ak, kā tu esi muļķīgs, jaunais… Viss pāries. Mācības tevi izdziedēs.”
Pārbaudījums ar attālumu — paveikts ✔
Es aizbraucu mācīties, bet ne diena, ne stunda nepagāja, nedomājot par viņu. No tālienes uzrakstīju viņai 124 vēstules. Nesaņēmu nevienu atbildi. Taču arī negaidīju. Es vienkārši rakstīju — izliku domas, izlēju jūtas uz papīra.
Pagāja gads. Un es atgriezos. No stacijas skrēju taisni pie viņas. Natālija bija darbā, durvis atvēra Jūlija. Viņa pastāstīja, ka mamma katru manu vēstuli lasījusi vairākas reizes. Dažreiz viņa ilgi sēdējusi klusumā ar vēstuli rokās… kādu laiku pēc tam ne ar vienu nerunājusi.
Un tad pie manis pienāca mana vienīgā un visskaistākā sieviete. Es pat vēl nespēju saprast, kas notiek, kad viņa uzskrēja man virsū. Viņas acis bija mitras, un viņa klusi atkārtoja:
— “Tā nevar būt, tā vienkārši nevar būt!”
Man bija savilkums kaklā, un es klusi atbildēju:
— “Var būt, mīļā, var būt.”
Un kā ir tagad?
Mēs apprecējāmies. Drīz apritēs jau astoņi laimīgas kopdzīves gadi. Mums ir dēls, kuram drīz paliks pieci gadi. Jūlija ir izaugusi par skaistu meiteni un studē universitātē.
Es ļoti cienu savu sievu un gribu vērsties pie vīriešiem:
— Ja jūs mīlat sievieti, kas ir vecāka par jums, nevajag klausīt citu viedokļus. Ticiet sev, un tas var nest laimi.
Mana Natālija, neskatoties uz saviem 45 gadiem, joprojām izskatās jauna. Es nemaz nepievēršu uzmanību viņas vecumam. Viņa ir dzīvespriecīga un saprot mani.
Tas ir viss, ko vēlējos pastāstīt. Varbūt šis stāsts kādam palīdzēs justies drošāk.
Kā jūs raugāties uz pāriem, kur vīrietis ir jaunāks par sievu? Kādu vecuma starpību jūs uzskatāt par pieņemamu?
