Neviltota vēsture jeb patiess stāsts kā man uz kāda lielceļa notika viens neparasts gadījums
Autobusa pietura pie kapsētas bija tukša. Brāzmains vējš dzina pa debesīm tumšus, svina pelēku mākoņu blāķus, kas vēstīja par drīzu lietu. Es steidzos pie savas mašīnas, kad pēkšņi dzirdēju balsi:
— Dēliņ, pagaidi, aizved līdz pilsētai, es samaksāšu! — lūdzoši sacīja gados vecāka sieviete, kādus sešdesmit piecus gadus veca, ar auduma somu rokās. — Lietus taisās, bet autobuss vēl ilgi nebūs…
Līdz pilsētai bija kādas trīsdesmit minūtes brauciena. Es, ne mirkli nedomādams, atvēru viņai durvis.
— Sēdieties, lūdzu. Nekāda maksa nav vajadzīga.
— Paldies tev, labais cilvēk, — viņa ar atvieglojumu uzelpoja. — Es esmu Maija.
Pirmās minūtes braucām klusējot. Viņa raudzījās pa logu uz aizslīdošajiem laukiem, bet pa viņas vaigiem ripoja klusas pēdas.
— Jūs nepārdzīvojiet, — piesardzīgi iesāku es. — Mēs ātri nokļūsim.
— Es pie dēla biju, — klusi sacīja viņa, neatkāpdamās no stikla. — Jau desmit gadu kā viņa nav, bet it kā viss būtu bijis vakar… Viņu sauca Viesturs.
Viņa noslaucīja vaigu ar plaukstu un pagriezās pret mani. Viņai vajadzēja izrunāties, bet man — uzklausīt.
— Trīsdesmit gadu vecumā aizgāja. Es viju pie tā vainīga, — viņas balss nodrebēja, bet tajā bija dziļi izlolota pārliecība. — Saprotiet, tas nekad nepazūd. Neviena diena nepaiet, lai es viņu neatcerētos.
Lietus sāka sist pa mašīnas jumtu, atdalot mūs no visa pasaules.
— Viņam viss bija, — turpināja viņa, saspiezdama pirkstus. — Automehāniķu skolu pabeidza, tiesības ieguva, labā darbā tika. Mēs ar vīru viņam gan mašīnu nopirkām, gan par sievu izprecējām, ar dzīvojamo platību nodrošinājām. Meita viņiem piedzima, Elizabete vārdā… Bet pēc tam — nesanāca. Ar jauno sievu sastrīdējās, izšķīrās. Un viņš padevās. Saistījās ar sliktu kompāniju, darbu pameta un tad jau viss kā pēc scenārija.
Es klusēju, baidīdamies izjaukt viņas stāstu
— Es darīju visu, ko spēju, — viņas balss pārgāja čukstā. — Pie sava jaunākā brāļa uz Rīgu viņu sūtīju, lai no tiem biedriem atraujas. Tur gadu noturējās. Mans brālis bija stingrs, darbā savā rūpnīcā viņu iekārtoja. Atgriezās — pavisam cits cilvēks šķita… Bet tie draugi kā dēles uzzināja, ka atgriezies, un atkal aplipa apkārt. Uz ciemu pie tālākiem radiem paslēpu — un tur viņu atrada. No tāda dzīvesveida viņš arī aizgāja. Pēc tam man tā arī pateica — tas ir viss, neko vairs nevar labot.
Viņa apklusa.
— Kāpēc tad jūs sakāt, ka tā esat jūs? — neatturējos es.
— Tāpēc, ka tas viss sākās jau ilgi pirms, — viņa paskatījās man tieši acīs, un tās bija pilnas ar sajūtām, ko es nekad nebiju redzējis. — Es tad ar viņu biju gaidībās. Bet mans vīrs… sāka krāpt ar kādu sievieti no darba. Neizturēju. Aizgāju pie zīlnieces, tā pateica: «Nebūs jums ģimenes laimes». Un es… es izlēmu no viņa atteikties. Domās viņu jau biju tam nobriedusi.
Viņa apklusa, atceroties
— Bet vīrs uzzināja, uz ceļiem stāvēja, lūdza piedošanu, lūdzās atstāt… Galu galā atstājām. Un viņš piedzima — trīs kilo astoņi simti, tik skaists, zilacains, ar skropstām — brīnums. Es viņu no pirmā acu skatiena iemīlēju, varbūt tāpēc, ka vainas sajūtu nēsāju. Mīlēju viņu vairāk par visiem pasaulē. Lūk, un mani par to arī sodīja. Pēc trīsdesmit gadiem. Par visiem darbiem, rīcību un domām mēs nesam atbildību.
Mašīna jau tuvojās pilsētas robežai.
— Bet mans vīrs tagad pats tuvu pie aiziešanas, — viņa piebilda pavisam klusu. — Guļ, un es viņu kopju. Tāds liktenis, man pēc nopelniem, izciešu.
Mēs braucām klusējot zem lietus sitieniem. Viņa bija izrunājusies, un šķita, ka dvēselei kļuvis vieglāk.
— Apstājies te, dēliņ, — viņa maigi sacīja pie sava nama. — Paldies tev… gan par aizvešanu, gan par to, ka uzklausīji. Ardievas, dēliņ.
Es skatījos, kā viņa lēni iet pie kāpņutelpas durvīm, neatgriezdamās. Trausla figūra plānā, vecā lietusmētelī. Veselas dzīves stāsts, pilns ar mīlestību, kļūdām ietilpa vienā īsā braucienā rudens lietū. Un mašīnas klusumā vēl ilgi skanēja viņas: «Ardievas, dēliņ».
