— Tev, — viņš teica. — Vienkārši tāpat. Un vēl… es piezvanīju tai konsultantei. Mēs tiekamies šonedēļ. Viņa teica, ka ir restrukturizācijas iespējas.
Ieva pieņēma kafiju un pasmaidīja.
— Prieks dzirdēt. Turies.
Birojā dzīve atgriezās ierastajās sliedēs. Māris vairs nepiedāvāja iet pusdienās — tagad viņš nesa līdzi ēdiena trauciņus no mājām. Ieva dažreiz redzēja, kā viņš kopīgajā virtuvē silda griķus ar vistu, un saprata, ka viņš tiešām strādā pie problēmas risināšanas. Bet viņa guva svarīgu mācību: labvēlība nedrīkst pārvērsties par ērtu rīku manipulācijām. Dažreiz ir pilnīgi normāli pateikt: “Šodien katrs par sevi.”
Bet Ievu nepameta doma kur viņš dabūja to skaidro naudu…
Viņa atcerējās katru reizi, kad Māris bija atdevis naudu. Tas vienmēr notika no rīta, pie kafijas automāta. Viņš nekad neveica pārskaitījumu. Viņš vienmēr pastiepa banknotes — gludas, vēsas un nedaudz dīvaini smaržojošas. Toreiz viņa tam nepievērsa uzmanību, bet tagad, sēžot vakarīgajā krēslā, viņa skaidri atsauca atmiņā šo smaržu. Tā nebija ne ēstuves, ne tabakas smarža. Tā bija mitra pagraba un veca papīra smaka.
Ieva piecēlās, lai dotos uz pieturu, bet pamanīja, ka Māris pie savas automašīnas ir kaut ko nometis. Viņa piegāja klāt. Pie vadītāja durvīm gulēja neliela, caurspīdīga aploksne. Viņa to pacēla. Aploksnē nebija naudas. Tur bija veca, nodeltējusi fotogrāfija, kurā Māris sēdēja pie galda ar kādu vīrieti, kurš izskatījās pēc viņa dubultnieka, tikai par gadiem divdesmit vecāks. Fotogrāfijas otrā pusē bija uzrakstīts datums un teksts: “Parāds nav brālis. Bet brālis ir parāds. Turpini barot, un viņš klusēs.”
Ieva sajuta aukstus šermuļus. Viņa atcerējās Māra vārdus par mašīnu, remontu un finanšu konsultanti. Tas viss skanēja tik pareizi, tik… sagatavoti. Bet ja nu viņa stāsts par parādiem bankai bija tikai dūmu aizsegs kaut kam daudz tumšākam? Nākamajā rītā Ieva ieradās darbā agrāk. Viņa gribēja atdot Mārim aploksni, bet viņa kabinets bija tukšs. Uz galda stāvēja vakardienas kafijas tase, bet blakus tai — glīti salocīta desmit eiro banknote. Tā bija par kafiju, ko viņa viņam nemaz nebija pirksi. Viņa pacēla banknoti un pielika pie deguna. Tā pati pagraba smarža. Ieva piegāja pie Anetes no grāmatvedības.
— Anet, vai tu zini, kurā bankā Mārim ir alga? Man vajag precizēt vienu pārskaitījumu.
Lasi vēl: Kāpēc agrāk etiķi pildīja trīsstūrveida pudelēs – izrādās ne bez iemesla
Anete pārsteigta paskatījās uz viņu. — Mārim? Iev, par ko tu runā? Māris jau trīs mēnešus algu nesaņem uz kontu. Viņš rakstīja iesniegumu, ka viņam ir izpildītāji, un lūdza visu izmaksāt skaidrā naudā no kases. Bet lieta tāda… kasē nekad nav bijis tik daudz skaidras naudas, lai viņam samaksātu. Viņš vienkārši paraksta papīrus, ka ir saņēmis, un aiziet.
— Bet no kurienes viņam tad ir nauda, ko tērēt? — Ieva pusčukstus jautāja.
Anete noraustīja plecus un pievērsās monitoram. — Es nezinu. Bet esmu redzējusi, ka katru rītu pirms darba viņš ieiet tajā vecajā, pamestajā grāmatnīcā aiz stūra. Tajā, kurai nav pat izkārtnes. Viņš tur ieiet ar tukšām rokām, bet iznāk, bāžot kaut ko kabatās.
Ieva apsēdās savā vietā. Viņa saprata, ka Māris tiešām “aizmirsa” karti nevis tāpēc, ka gribēja ietaupīt, bet tāpēc, ka viņa karte jau sen bija tukša. Taču jautājums palika — kas bija tie cilvēki, kas viņam katru rītu deva skaidru naudu, lai viņš varētu atdot parādus par restorāniem, kuros viņš nemaz nevarēja atļauties būt?
