— Elīna, nopērc torti! Šodien mums ir prieks! — mamma Dace staro, sniedzot naudu. Es sastingstu ar mācību grāmatu rokās. Prieks? Mūsu divistabu pieciem cilvēkiem? Sirds nodreb — vai tiešām jauns dzīvoklis…
— Kāds prieks?
— Vakarā uzzināsi! Nopērc “Putnu pienu”, tētim garšo.
Izeju no mājas, cieši turot naudu. Varbūt beidzot? Varbūt vecāki paņēmuši hipotekāro kredītu trīs istabu dzīvoklim? Vai vismaz apmaiņu atraduši? Veikalā stāvu pie tortes vitrīnas. “Putnu piens” — visdārgākā. Bet, ja dzīvoklis, tad var atļauties iztērēties.
Atgriežos mājās. Caurstaigājamā istabā Rūdolfs samētājis konstruktoru pa visu grīdu. Mazā Paula blakus istabā brēc — atkal kaut ko nav sadalījusi ar brāli.
— Rūdolf, savāc! Cik reizes jāsaka.
— Pati savāc. — atbild desmitgadīgais brālis.
Pārkāpju detaļām, ielieku torti ledusskapī. Apsēžos pie galda — rīt kontroldarbs ķīmijā. Bet kāda ķīmija, kad Paula ar brēcieniem iebrāžas istabā.
— Elīna. Rūdolfs man mantu atņēma.
— Viņa pirmā sāka. — sauc brālis no gaiteņa.
— Abi klusu.
Cenšos nomierināt māsu, paralēli risinot uzdevumus. Galvā viena doma — drīz pārvāksimies. Noteikti pārvāksimies. Vakarā visa ģimene pie galda. Tētis Mārtiņš svinīgi griež torti. Mamma Dace mīklaini smaida.
— Nu ko, bērni, gatavi jaunumiem?
Saspiedu dūres zem galda. Tūlīt. Tūlīt pateiks.
— Jums būs brālītis vai māsiņa!
Klusums. Rūdolfs priecīgi iesaucas. Paula sasit plaukstas — viņa vēl maza, nesaprot.
Bet es sēžu un nespēju pakustēties. Ausīs džinkst.
— Elīna, kas tev ir? — mamma Dace pieliecas pie manis. — Neesi priecīga?
— Kur viņš gulēs? — balss sveša, aizsmakusi.
— Kā kur? Sākumā ar mums, pēc tam kaut ko izdomāsim.
— Ko izdomāsim? Ko? Mums ir divas istabas. Viena caurstaigājama. Mēs ar Rūdolfu kā siļķes bundžā.
— Elīna. — tētis Mārtiņš sarauc pieri. — Kas tas par toni?
Pielecu kājās. Krēsls nokrīt.
— Un kādam jābūt tonim? Priecīgam? Mēs esam pieci šajā mazajā kastē. Būs seši. Kur jūs vēl vienu taisāties iespiest?
— Tas nav caurums, bet mūsu mājas. — mamma Dace kļūst ne visai priecīga. — Mēs esam draudzīga ģimene.
— Draudzīga? Es nevaru mācīties — mūžīgi kāds brēc. Nevaru normāli gulēt — Rūdolfs līdz pusnaktij telefonā. Nav kur pārģērbties — istaba caurstaigājama.
— Tu esi… — mamma Dace pieceļas. — Domā tikai par sevi.
— Bet jūs par ko domājāt? Kāpēc vajag, ja nav vietas kur dzīvot?
— Bērni ir laime.
— Laime? Tā ir laime — no rītiem cīnīties par vannas istabu? Klausīties bērnu brēcienus no rīta līdz vakaram? Nevarēt būt vienam savā stūrī?
Tētis Mārtiņš klusē. Viņš vienmēr klusē, kad mamma Dace iesilst.
Lasi vēl: Atdevu draudzenei Karīnai pusi no savām drēbēm; “paldies” vietā saņēmu vien pārmetumus
— Mums ir nauda. Mašīnai ir. Vasarnīcai ir. Bet normālam dzīvoklim nav.
— Mašīna ir vajadzīga. Un vasarnīca arī.
— Kam? Kam vajadzīga vasarnīca, ja mājās nav vietas?
Izskrienu no virtuves. Istabā Rūdolfs sēž gultā, nobijies. Sagrābju jaku, somu.
— Tu uz kurieni? — čukst brālis.
— Pastaigāties.
— Elīna…
— Viss kārtībā. Guli.
Ārā auksts. Aprīlis, bet tāds ziemīgs drēgnums. Eju, kur acis rāda. Galvā viena doma — vēl viens. Vēl viens bērns mūsu kastē. Apsēžos uz soliņa parkā. Izņemu telefonu — astoņi neatbildēti zvani no mammas. Neatbildu.
Atceros, kā piektajā klasē lūdzu atsevišķu istabu. Mamma smējās: “Kāpēc? Mēs taču ģimene.” Kā septītajā lūdzos vismaz aizslietni uzlikt. “Neizdomā.” Bet devītajā klasē Evita, labākā draudzene, atnāca ciemos. Pasēdējām pusstundu — Rūdolfs skraidīja šurpu-turpu, Paula čīkstēja, televizors brēca. Evita pēc tam teica: “Kā tu tur vispār dzīvo?”
Un es nezināju, ko atbildēt. Jo nedzīvoju. Eksistēju. Telefons zvana. Tētis Atbildu.
— Elīn, nāc mājās. Mamma uztraucas.
— Lai.
— Elīna!
— Tēt, vai tu pats esi priecīgs?
Klusums.
— Nāc mājās. Parunāsim.
— Par ko? Par to, ka jūs nolēmāt par ceturto, nepadomājot, kur mēs visi satilpsim?
— Elīna, ne viss tiek mērīts kvadrātmetros.
— Jā? Un ar ko? Ar mīlestību? Mīlestība neaizstās personīgo telpu.
Atvienojos. Sēžu līdz tumsai. Pēc tam eju mājās — nav citas vietas. Mājās kluss. Mamma guļamistabā, tētis virtuvē.
— Elīna, sēdies.
“Tu man iedevi ķīniešu nieciņu, kas pēc gada salūzīs” vīramāte nebija priecīga par dāvanu
Saruna
Apsēžos. Tētis Mārtiņš ielej tēju.
— Saprotu, tu esi satraukta…
— Neesmu satraukta. Esmu izmisumā.
— Mēs domājām, jūs priecāsieties.
— Kurš “jūs”? Rūdolfs, kuram pašam nav vietas? Paula, kura vēl nesaprot?
— Daudzi cilvēki ir izauguši šaurībā. Un nekas, kļuvuši par normāliem.
— Par normāliem? Tēt, es ienīstu šo dzīvokli. Saproti? Nevaru šeit atrasties. Skrienu uz skolu, uz bibliotēku, jebkur, tikai lai nebūtu šeit.
Viņš novērš skatienu.
— Mēs krājam paplašināšanai.
— Cik ilgi krājat? Piecus gadus? Desmit? Pa šo laiku vasarnīcu nopirkāt, mašīnu nomainījāt…
— Tas ir citādi.
— Kāpēc citādi?
Klusē. Un es saprotu — nebūs nekādas paplašināšanas. Nekad. Istabā Rūdolfs guļ. Precīzāk, izliekas. Apguļos savā gultā — metrs no viņa. Skatos griestos. No rīta ceļos agrāk par visiem. Mamma virtuvē…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
