— Elīna, piedod. Es vakar pārāk asi reaģēju.
— Viss kārtībā.
— Nē, nav kārtībā. Tev kaut kādā ziņā ir taisnība. Bet saproti, mēs nevaram tagad nopirkt lielu dzīvokli.
— Bet varat ieplānot ceturto.
Viņa nopūšas.
— Bērns nav tikai izdevumi. Tā ir radība.
— Kam?
Aizeju uz skolu. Visu dienu domāju. Algebrā, literatūrā, sporta stundās. Līdz vakaram lēmums ir nobriedis. Pēc divpadsmitās klases — strādāt. Krāt. Īrēt istabu, pēc tam dzīvokli. Aiziet. Mājās nevienam nesaku. Kāpēc? Tāpat nesapratīs. Mēneši paiet. Mamma noapaļojas. Mājās kļūst vēl šaurāk — bērnu mantas, ratiņi gaitenī. Es skaitu dienas līdz izlaidumam.
— Elīna, kuru augstskolu izvēlējies? — jautā tētis Mārtiņš vakariņās.
— Nevienu.
— Kā tas ir?
— Iešu strādāt.
— “Mēs taču sapņojām…” Tētis pierunā — “Pārdomā vēl mazliet. ”
Bet es jau visu esmu izlēmusi. Jūnijā saņemu atestātu. Jūlijā iekārtojos par pārdevēju-konsultanti. Alga maza, bet tas ir sākums.
— Elīna, kāpēc tev tas vajadzīgs? — mamma apsēžas uz manas gultas. — Dzīvo mājās, mācies neklātienē.
— Mamm, man vajag savu telpu.
— Otrreiz tu par savu. Ģimene ir svarīgāka.
— Tev — jā. Man — nē.
Viņa aiziet, aizverot durvis. Bet es turpinu meklēt sludinājumus par istabu īri. Augustā piedzimst Gustavs. Mazītiņš, sarkans, brēcošs. Naktīs viņš raud. Rūdolfs ir dusmīgs — neizguļas. Paula ir greizsirdīga. Es uz darbu eju kā uz svētkiem. Līdz oktobrim sakrāju divu mēnešu īres maksai. Atrodu istabu kopmītnē — mazu, bet savu.
— Tu nopietni? — mamma stāv durvīs, kamēr es krāmēju mantas.
— Nopietni.
— Gustava dēļ aizej?
— Ne viņa dēļ. Visa dēļ.
— Mēs taču esam ģimene…
— Mamm, es jūs mīlu. Bet es vairs nevaru tā.
Tētis Mārtiņš klusē. Rūdolfs palīdz nest somas — vienīgais, kurš saprot.
— Es arī aizbraukšu, — viņš čukst. — Kad paaugšos.
— Labi mācies. Un aizbrauksi.
Istaba kopmītnē — četri metri uz trim. Vienvietīga gulta, galds, skapis. Un klusums. Dievišķīgs klusums. Pirmajā naktī neguļu no laimes. Mans. Viss mans. Neviens neieskries iekšā, neieslēgs gaismu, nesāks bļaut. Mamma Dace zvana katru dienu. Sākumā pierunā atgriezties. Pēc tam apvainojas. Pēc tam vienkārši stāsta jaunumus.
— Gustavs pasmaidīja. Rūdolfs dabūja piecinieku. Paula bērnudārzā stāstīja pantiņu.
Klausos, māju ar galvu. Bet atpakaļ nevelk. Ne kripatiņas. Pēc mēneša atnāku ciemos. Dzīvoklis šķiet vēl mazāks. Gustavs guļ vecāku guļamistabā, bērnu ratiņi aizņem pusi gaiteņa.
— Kā tev tur iet? — mamma Dace rosās, klājot galdu.
— Labi.
— Tajā būrī?
— Tas nav būris. Tā ir mana istaba.
Rūdolfs rāda kontroldarbu matemātikā. Paula karājas kaklā. Pat ilgojusies.
— Elīn, atgriezies, — čukst māsiņa. — Man bez tevis garlaicīgi.
— Es nākšu ciemos. Bieži.
Bet neatgriežos. Un neatgriezīšos. Vakarā, savā istabā, atveru piezīmju grāmatiņu. Rakstu plānu. Strādāt, mācīties neklātienē, krāt. Pēc pieciem gadiem — savs dzīvoklis. Kaut studijas tipa, kaut nomalē. Bet savs. Un, ja kādreiz man būs bērni — tikai tad, kad varēšu dot katram atsevišķu istabu. Tikai tā. Tāpēc ka mīlestība — tas ir brīnišķīgi. Ģimene — tas ir svarīgi. Bet cilvēkam ir vajadzīga vieta, kur viņš var pabūt pats ar sevi. Viens. Klusumā.
Mamma Dace to nesaprot. Saka, ka es domāju tikai par sevi un savām ērtībām. Varbūt tā arī ir. Ja neviens cits manā vietā par to neuztraucas, tad man pašai jāpadomā par sevi. Bet es vairs nekad nedzīvošu istabā, kur nav kur apgriezties. Kur katrs centimetrs ir uzskaitē. Kur privātums ir nesasniedzama greznība. Nekad.
Var būt mīloša ģimene, bet, ja trūkst vietas, kur pabūt vienam, tas rada izmisumu un vēlmi bēgt. Mīlestība un ģimenes saites nevar kompensēt privātuma un individuālas telpas trūkumu. Ikvienam cilvēkam, īpaši pusaudzim, ir nepieciešams savs stūrītis, lai viņš varētu justies kā indivīds, nevis tikai kā kolektīva daļa.
Rūpējoties par ģimenes “laimi” un piepildot savas vēlmes (radīt vēl vienu bērnu), vecākiem ir atbildīgi jānovērtē esošie resursi (dzīvojamā platība, finansiālā stabilitāte) un godīgi jāņem vērā šī lēmuma sekas uz katra ģimenes locekļa, īpaši vecāko bērnu, dzīves kvalitāti.
