Kāpēc es uztraucos un baidījos no šīs pārbaudes
Mani mulsināja, ka kaimiņa mājā nav elektrības. Tāpēc jau iepriekš sagatavoju lukturīti. Skaitītājs ir uzstādīts mājas ieejā, pagrabā. Tur nav logu, un apgaismojuma nav. Man bija bažas, ka pārbaudītājs sāks sūdzēties, ka jālien mitrā un tumšā pagrabā pa šaubīgām trepēm. Un vēl ar savām ierīcēm un lukturīti.
Foto – ekrānuzņēmums
Bet es velti uztraucos. Atbrauca mundrs un cienījama izskata vīrietis ar koferīti, kurš trīs minūtēs aizpildīja visus dokumentus. Viņš pat nepajautāja, kur atrodas skaitītājs. Vīrietis ne tikai nelīda pagrabā. Viņš pat nevaicāja, kur tas atrodas. Tā vietā viņš uzreiz apsēdās, lai aizpildītu skaistus dokumentus. Man pajautāja: “Kādi bija pēdējie rādījumi?”, – un pierakstīja ciparus, ko pateicu.
Es pati jautāju: “Bet vai paskatīsieties?” Viņš atbildēja: “Kam gan tas vajadzīgs? Tur taču viss griežas?” Tajā brīdī man atausa prātā teiciens: “Skaitītājs griežas – nauda ripo.”
Tā kā man šī formālā pieeja sen ir pazīstama, ar pieklājīgu smaidu iedevu viņam lielu konfekšu kasti. (Palīdzība kaimiņam, kurš apsolīja man vēlāk ko noderīgu izdarīt). Pirms pārbaudes es intereses pēc izlasīju, kā notiek ūdens skaitītāja pārbaude uz vietas. Iepriekš noskaidroju, ka skaitītāja pārbaude uz pārnēsājamas iekārtas aizņem 30 minūtes.
Bet tas viss aizņēma tikai trīs minūtes. Es pat nenosodu šo pārbaudītāju. Cilvēks tikai pilda to ko viņam liek. Dara savu darbu – iekasē naudu, raksta papīrus. Un visi ir apmierināti.
Jāpiemin, ka 250 eiro parāds tā arī netika pārrēķināts. To nācās apmaksāt. Kad nolēmu palīdzēt kaimiņam ar ūdens jautājumu, pati viņa vietā uzrakstīju iesniegumu par pārrēķinu. Atbilde arī atnāca formāla un tikai pēc mēneša. Mums atteica, pamatojoties uz to, ka… nav pamata.
Foto – ekrānuzņēmums
Viņiem tur arī ir “formālā” un ļoti ērta pieeja. “Ūdensapgādes dienestā” uzskata, ka visu šo laiku skaitītājs bijis “pārbaudē”, t.i., it kā demontēts. Tāpēc jāmaksā pēc normas. Faktiski pēc skaitītāja tika patērēts ūdens 8 eiro vērtībā. Bet pierādīt kaut ko cilvēkiem ar formālu pieeju ir bezjēdzīgi.
Vasarā lietus, ziemā sniegs… Vai var vispār iztikt bez ūdensvada? Un man iedeva rakstisku atteikumu. Protams, varēja sākt dziļāku pārbaudi attiecīgajās iestādēs.
Pierādīt, ka skaitītājs netika noņemts, ka tam var uzticēties. Uztaisīt fotogrāfijas, lai pierādītu, ka tur neviens nelaistīja un ūdeni nelietoja. Bet tas varēja ievilkties gadiem. Un man nav tik daudz laika un nervu, lai ar to nodarbotos. Galu galā pats kaimiņš ir vainīgs. Piekrītat?
