Mana vīra māte Nellija ir ļoti sabiedriska, bet arī nedaudz augstprātīga sieviete. Viņa mīl dažādas dzīves gudrības, uzskatot, ka savu gadu dēļ viņa to visu var darīt.
Kad viņa ierodas pie mums ar vīru ciemos, sajūta, ka viņa cenšas ieskatīties teju katrā vai atvilktnē. Diemžēl vīra tētis vairs nav starp mums, tomēr arī tad, pēc vīra vārdiem, viņš šajās “sanāksmēs” bieži vien nebija piedalījies.
Tomēr tad, kad vīra tētis Andris pameta šo pasauli, Nellija ir kļuvusi teju vai neciešama. Jā, mēs viņu atbalstām kā vien varam. Tikai viņa vēl nav tik “sena” un ar daudzām lietām patiesībā tiek galā pati lieliski.
Un, ja pati ar kaut ko netiek galā, vienmēr var izsaukt kādus speciālistus. Mēs pat esam gatavi palīdzēt ar naudu! Bet nē, Nellijai noteikti ir jāprasa savam dēlam – manam vīram, Ervīnam, visu laiku kaut kas. Pie tam, viņa to neprasa tikai viņam, viņa to prasa mums visiem – man, Ervīnam un pat saviem mazbērniem. Ir bijis, ka mēs visi aizbraucam pie viņas, lai ieskrūvētu jaunu lampiņu!
Parasti mans vīrs cenšas neiesaistās šajās “izrādēs” un pacietīgi atgādina savai mammai, ka viņš viņai ir iedevis visus nepieciešamos numurus. Un viņai vienkārši jāpiezvana uz tiem.
Bet vīra māte dažkārt uztaisa tādu “drāmu”, ka vīrs tomēr skrien pie viņas. Tad arī es dažreiz pievienojos. Bet iemesls, parasti, izrādās, visai smieklīgs. Ir skaidrs, ka viņa ilgojas pēc komunikācijas, saskarsmes, tāpēc viņa šādu cirku rīko. Vismaz reizi nedēļā mēs esam pie viņas – aprunājamies, uzklausām, tomēr mums arī ir sava dzīve!
Mums ar Ervīnu ir divi bērni. Septiņus gadus vecā Evelīna un četrus gadus vecais dēls Roberts, kuriem arī ir vajadzīga mūsu uzmanība. Un arī man pašai, ja godīgi, ir nepieciešams laiks pašai sev.
Pastāstīšu vēl nedaudz par vīra mātes attieksmi pret viņas pašas mazbērniem. Vārdos viņa tos dievina un nevar iztikt bez viņiem, lūdz biežāk viņus atvest… telefoniski. Bet patiesībā viņus mazliet apmīļo, un tas arī viss. Piemēram, reti kad viņa piekrīt abus pieskatīt, ja man ir kāda aizņemta diena vai vakars. Parasti viņai pēkšņi uzrodas neatliekamas darīšanas. Un tā tas notiek vienmēr. Bet visvairāk mani kaitina tas, ka katru reizi viņa lūdz, lai ņemam viņu līdzi atvaļinājumā. Atkal… atkal un atkal.
Pirmajās reizēs mēs viņu patiešām ņēmām līdzi atvaļinājumā, līdzi uz jūru. Rezultātā atpūta, kā tas parasti notiek, bija tikai viņai. Un solījumi pieskatīt mazbērnus, lai mēs varētu doties kādā ekskursijā, netika izpildīti.
Viņa bieži gribēja tomēr doties kopā ar mums. Attiecīgi arī mūsu bērni brauca līdzi un sāka izrādīt savas kaprīzes. Viņiem taču vēl ir grūti izturēt ekskursijas, jo viņi vēl ir maziņi.
Bija gadījumi, kad Nellija agri no rīta devās uz tirgu pēc sezonas augļiem vai suvenīriem, neņemot vērā mūsu vienošanos. Rezultātā mums nācās mainīt plānus.
Vecmāmiņa arī regulāri gāja ar mums uz pludmali, pusdienoja un vakariņoja, neaizmirstot kritizēt mūsu izvēlētos ēdienus, pludmales piederumus un daudzas citas lietas. Un vakaros viņa noteikti parādījās mūsu numurā un stundām ilgi “krita uz nerviem”. Un tikai pamēģini viņai neatvērt durvis! Viņa klauvēja pie tām līdz uzvarai!
Labāk būtu bijis, ja viņa ar tādu pašu neatlaidību pildītu savus solījumus pavadīt laiku ar mazbērniem. Bet ko nu tur – tāda viņa ir. No vienas puses, dzīves pieredzējusi padomdevēja, no otras puses, uzmācīga un nevajadzīga. Citādi es viņu nosaukt nevaru.
Šogad mēs stingri nolēmām doties uz mūsu mīļāko kūrortu Ēģiptē bez viņas, par ko viņai arī laicīgi paziņojām. Bet viņa izspēlēja tādu Šekspīra traģēdiju, ka nācās piekāpties.
Lasi vēl: Cik patiesībā izmaksā suņa uzturēšana Latvijā: eksperti atklājuši patiesību
Un tikai pēc tam es sapratu, ka ar viņu ir jādarbojas viltīgi, lai viņa mazāk iejauktos mūsu ģimenē un pārstātu lūgties mums ņemt viņu līdzi atvaļinājumos. Šim nolūkam es izstrādāju veselu plānu.
Es rūpīgi izpētīju un analizēju viņas dienas režīmu atvaļinājumā. Tāpēc šoreiz mēs ar vīru cēlāmies daudz agrāk nekā viņa. Ātri sakārtojāmies, savācām bērnus un aizvedām viņus pie vecmāmiņas, kura līdz mūsu ierašanās brīdim paspēja tikai nomazgāties.
Mēs paziņojām Nellijai, ka dodamies ekskursijā uz kalniem, kur bērniem un vecākiem cilvēkiem nav, ko darīt. Pirmie var stipri nogurt ceļā, bet otriem var paaugstināties spiediens. Turklāt tur nav mobilo sakaru. Starp citu, viss, ko mēs teicām, bija tīra patiesība.
Un dienās, kad mēs nekur nebraucām, es aprūpēju viņu ar tādu rūpību, ka beigās viņa jau sāka man pateikties. Piemēram, kafejnīcā es neļāvu viņai pasūtīt ceptus ēdienus un desertus.
„Tur ir tikai holesterīns un cukurs! Tavos gados tas nav labi, īpaši karstumā,” – es pamācoši teicu.
Vakaros es pati sāku apciemot viņu un atkal runāju par viņas pašsajūtu. Es viņai uzstājīgi ieteicu savus pazīstamos speciālistus, atvēru un aizvēru logu viņas numurā. Un teicu: „Mīļā Nellija, tev šeit ir slikts mikroklimats!”
Vienvārdsakot, es daudzējādā ziņā atspoguļoju viņas pašas uzvedību. Un viņai tas nepatika. Nonāca līdz tam, ka, atgriežoties mājās, viņa mums veselu nedēļu pat nevienu reizi nepiezvanīja!
Pēc tam, protams, viņa uzradās, bet jau bez drāmas un trīs stundu garām sarunām. Viņa arī minēja, ka nākošajā vasarā dosies viena pati uz sanatoriju. Viņa laicīgi brīdinot, lai mēs nerēķinoties, ka viņa šajā laikā pieskatīs mazbērnus.
Un, kad tad ir bijis citādi? Jebkurā gadījumā, mums ar vīru prieks, ka beidzot atvaļinājumi ir mums pašiem, lai arī kopā ar bērniem, tomēr mums.
