Bija gadījumi, kad Nellija agri no rīta devās uz tirgu pēc sezonas augļiem vai suvenīriem, neņemot vērā mūsu vienošanos. Rezultātā mums nācās mainīt plānus.
Vecmāmiņa arī regulāri gāja ar mums uz pludmali, pusdienoja un vakariņoja, neaizmirstot kritizēt mūsu izvēlētos ēdienus, pludmales piederumus un daudzas citas lietas. Un vakaros viņa noteikti parādījās mūsu numurā un stundām ilgi “krita uz nerviem”. Un tikai pamēģini viņai neatvērt durvis! Viņa klauvēja pie tām līdz uzvarai!
Labāk būtu bijis, ja viņa ar tādu pašu neatlaidību pildītu savus solījumus pavadīt laiku ar mazbērniem. Bet ko nu tur – tāda viņa ir. No vienas puses, dzīves pieredzējusi padomdevēja, no otras puses, uzmācīga un nevajadzīga. Citādi es viņu nosaukt nevaru.
Šogad mēs stingri nolēmām doties uz mūsu mīļāko kūrortu Ēģiptē bez viņas, par ko viņai arī laicīgi paziņojām. Bet viņa izspēlēja tādu Šekspīra traģēdiju, ka nācās piekāpties.
Lasi vēl: Cik patiesībā izmaksā suņa uzturēšana Latvijā: eksperti atklājuši patiesību
Un tikai pēc tam es sapratu, ka ar viņu ir jādarbojas viltīgi, lai viņa mazāk iejauktos mūsu ģimenē un pārstātu lūgties mums ņemt viņu līdzi atvaļinājumos. Šim nolūkam es izstrādāju veselu plānu.
Es rūpīgi izpētīju un analizēju viņas dienas režīmu atvaļinājumā. Tāpēc šoreiz mēs ar vīru cēlāmies daudz agrāk nekā viņa. Ātri sakārtojāmies, savācām bērnus un aizvedām viņus pie vecmāmiņas, kura līdz mūsu ierašanās brīdim paspēja tikai nomazgāties.
Mēs paziņojām Nellijai, ka dodamies ekskursijā uz kalniem, kur bērniem un vecākiem cilvēkiem nav, ko darīt. Pirmie var stipri nogurt ceļā, bet otriem var paaugstināties spiediens. Turklāt tur nav mobilo sakaru. Starp citu, viss, ko mēs teicām, bija tīra patiesība.
Un dienās, kad mēs nekur nebraucām, es aprūpēju viņu ar tādu rūpību, ka beigās viņa jau sāka man pateikties. Piemēram, kafejnīcā es neļāvu viņai pasūtīt ceptus ēdienus un desertus.
„Tur ir tikai holesterīns un cukurs! Tavos gados tas nav labi, īpaši karstumā,” – es pamācoši teicu.
Vakaros es pati sāku apciemot viņu un atkal runāju par viņas pašsajūtu. Es viņai uzstājīgi ieteicu savus pazīstamos speciālistus, atvēru un aizvēru logu viņas numurā. Un teicu: „Mīļā Nellija, tev šeit ir slikts mikroklimats!”
Vienvārdsakot, es daudzējādā ziņā atspoguļoju viņas pašas uzvedību. Un viņai tas nepatika. Nonāca līdz tam, ka, atgriežoties mājās, viņa mums veselu nedēļu pat nevienu reizi nepiezvanīja!
Pēc tam, protams, viņa uzradās, bet jau bez drāmas un trīs stundu garām sarunām. Viņa arī minēja, ka nākošajā vasarā dosies viena pati uz sanatoriju. Viņa laicīgi brīdinot, lai mēs nerēķinoties, ka viņa šajā laikā pieskatīs mazbērnus.
Un, kad tad ir bijis citādi? Jebkurā gadījumā, mums ar vīru prieks, ka beidzot atvaļinājumi ir mums pašiem, lai arī kopā ar bērniem, tomēr mums.
