Ir pagājis jau gads, kopš šķīros no vīra, un šajā laikā mūsu ceļi ir pilnībā šķīrušies – pat dzimšanas dienās vairs viens otru nesveicam. Šķiršanās nebija viegla, un tā atstāja dziļu iespaidu uz mani. Kopš tā laika neesmu sākusi jaunas attiecības, jo joprojām pastāv bažas, ka varētu piedzīvot vilšanos.
Es labi saprotu, ka manas bažas nevajadzētu ļaut ietekmēt manu personīgo dzīvi, tomēr joprojām izjūtu nedrošību, uzsākot komunikāciju ar vīriešiem, un pagaidām nespēju to mainīt. Man ir 51 gads, un arvien vairāk apzinos, kā vientulība sāk atstāt savu iespaidu uz manu ikdienu un pašsajūtu.
Pirmkārt, es esmu kļuvusi daudz noslēgtāka – pat situācijās, kad vīrieši uzrunā mani darba jautājumos, es instinktīvi cenšos no tā izvairīties vai pat atrast iemeslu aiziet. Agrāk es viegli un nepiespiesti pieņēmu komplimentus, taču tagad tie mani samulsina un liek justies neērti. Vislielāko mieru un drošību es izjūtu tikai tad, kad esmu viena.
Otrkārt, esmu sākusi vairāk domāt par sevi, kas agrāk man nebija raksturīgi. Iepriekš es gandrīz nemaz nerūpējos par savām vajadzībām – visa mana uzmanība bija veltīta tam, lai vīrs, bērni un apkārtējie justos labi. Tagad esmu kļuvusi par savu prioritāti, taču reizēm izjūtu vainas sajūtu par to, jo neesmu pieradusi, ka varu visu savu nopelnīto naudu tērēt tikai sev.
Taču, lai arī esmu pieradusi dzīvot vienatnē, mani nepamet sajūta, ka kaut kā trūkst. Es bieži aizdomājos – vai es spēšu kādreiz atkal uzticēties kādam un ļaut kādam ienākt savā dzīvē?
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
