Ir apritējis jau pilns gads, kopš mūsu kopdzīve ar vīru beidzās, un šajā laikā mūsu ceļi ir pilnībā izšķīrušies – mēs vairs nekontaktējamies un pat dzimšanas dienās viens otru nesveicam.
Šis šķiršanās posms bija emocionāli smags un atstāja manī patiešām dziļas pēdas, kuras jūtu joprojām.
Tieši tāpēc visa aizvadītā gada laikā neesmu uzsākusi jaunas attiecības, jo iekšējās bažas par to, ka varētu atkal piedzīvot līdzīgu vilšanos, pagaidām attur mani no jauna sākuma.
Es labi saprotu, ka manas bažas nevajadzētu ļaut ietekmēt manu personīgo dzīvi, tomēr joprojām izjūtu nedrošību, uzsākot komunikāciju ar vīriešiem, un pagaidām nespēju to mainīt. Man ir 51 gads, un arvien vairāk apzinos, kā vientulība sāk atstāt savu iespaidu uz manu ikdienu un pašsajūtu.
Pirmkārt, es esmu kļuvusi daudz noslēgtāka – pat situācijās, kad vīrieši uzrunā mani darba jautājumos, es instinktīvi cenšos no tā izvairīties vai pat atrast iemeslu aiziet. Agrāk es viegli un nepiespiesti pieņēmu komplimentus, taču tagad tie mani samulsina un liek justies neērti. Vislielāko mieru un drošību es izjūtu tikai tad, kad esmu viena.
Otrkārt, esmu sākusi vairāk domāt par sevi, kas agrāk man nebija raksturīgi. Iepriekš es gandrīz nemaz nerūpējos par savām vajadzībām – visa mana uzmanība bija veltīta tam, lai vīrs, bērni un apkārtējie justos labi. Tagad esmu kļuvusi par savu prioritāti, taču reizēm izjūtu vainas sajūtu par to, jo neesmu pieradusi, ka varu visu savu nopelnīto naudu tērēt tikai sev.
Taču, lai arī esmu pieradusi dzīvot vienatnē, mani nepamet sajūta, ka kaut kā trūkst. Es bieži aizdomājos – vai es spēšu kādreiz atkal uzticēties kādam un ļaut kādam ienākt savā dzīvē?
Treškārt, es bieži aizdomājos par to, kā jūtos. Ir brīži, kad rodas vēlme pēc stipra atbalsta un sirsnīgiem vārdiem, kas iedrošina un sniedz mierinājumu. Lai gan mani bērni un draudzenes vienmēr ir blakus un sniedz atbalstu, tomēr reizēm pietrūkst tās īpašās tuvības un drošības sajūtas, ko varētu dot mīlošs cilvēks līdzās.
Es nevēlos pavadīt visus vakarus vienatnē, un man vēl arvien šķiet neparasti, ka mājās mani neviens negaida. Esmu apsvērusi domu par mājdzīvnieka iegādi, jo tas varētu ienest siltumu un dzīvīgumu ikdienā. Tomēr es saprotu, ka tas nevar aizstāt cilvēcisku tuvību. Tajā pašā laikā jaunas attiecības man šķiet biedējošas, un tādējādi esmu nonākusi situācijā, no kuras nezinu, kā izkļūt.
Protams, reizēm ir patīkami pabūt vienai, taču es nevēlos, lai tas kļūtu par ieradumu. Es saprotu, ka dzīve var piedāvāt jaunus iespēju ceļus, un cenšos skatīties uz priekšu. Tomēr dažkārt rodas iekšējas šaubas un piesardzība, jo iepriekšējā pieredze joprojām ir atmiņā. Tas liek man būt uzmanīgai, taču es vēlos iemācīties atkal uzticēties un justies harmonijā ar sevi.
Pāreja no bailēm uz sevis pieņemšanu
Šis laiks man ir iemācījis, ka dziedināšana nenotiek steigā, un vientulība ne vienmēr ir sods – dažreiz tā ir nepieciešama pauze, lai atkal sadzirdētu savas patiesās vēlmes. Esmu sapratusi, ka pirmais solis uz jaunām attiecībām nav iepazīšanās portāla lejupielāde, bet gan miers ar to sievieti, kuru redzu spogulī.
Ir vērtīgi apzināties, ka bailes no vilšanās ir tikai aizsargreakcija, kas ar laiku kļūs vājāka, ja vien es turpināšu sev atgādināt – mana vērtība nav atkarīga no tā, vai man blakus ir partneris, bet gan no tā, cik saskaņā es esmu ar sevi.
Es joprojām saglabāju patiesu ticību tam, ka nākotnē man izdosies sastapt cilvēku, ar kuru kopā veidot patiesi siltas un uzticības pilnas attiecības.
Es nebūt nejūtos veca, jo esmu pārliecināta, ka dzīve jebkurā vecumā spēj piedāvāt jaunas un vērtīgas iespējas.
Esmu pilnīgi droša, ka mana uzkrātā dzīves pieredze, iegūtā gudrība un iekšējais spēks palīdzēs man atrast patiesu laimi un sirdsmieru arī personīgajā dzīvē.
