Kā mēs tulkojam cilvēku sejas izteiksmes?

Ir zināms, ka cilvēki ir vispatiesākie savās izjūtās un mīmikā, kad tie ir bērna vecumā. Laikam ejot, bērns vēro apkārtējos, viņam tiek mācīts, ka kliegt un raudāt nav pareizi, tāpēc viņš sāk pielāgot savas sejas izteiksmes un uzvedību tādai, par kuru apkārtējiem ir prieks. Notiek arī pretējais, bērns saprot, kādu darbību un sejas izteiksmi pielietot, lai saņemtu no vecākie uzmanību. Bieži vien tā ir kliegšana un raudāšana.

Pieaugušie cilvēki pavisam labi ir iemācījušies valdīt pār savām sejas mīmikām. Tiek radīts smaids, kad tas ir nepieciešams un rādīta priecīga seja, kad patiesībā ir vēlme raudāt. Ikdienā nav iespējams redzēt Edvarda Munka gleznas „Kliedziens” seju cilvēkam, kas ir nobijies. Šādas ekstrēmas, pārspīlētas emocionālās sejas izteiksmes varētu parādīties tikai ekstremālās situācijās – kad nomirst mīļotais cilvēks vai kad kāds ir nonācis nāves briesmās. Mazāk intensīvām emocijām atbilstošās emocijas arī ir mazāk intensīvas.

Cilvēki var arī aktīvi nomākt savas dramatiskās sejas izteiksmes, ja viņi nevēlas, lai citi zina, kā viņi jūtas. Par mikro izteiksmēm sauc nelielas, ātras sejas kustības, kuras nav kontrolējamas pat tad, ja kāds cenšas tās neizrādīt. Pat ja uz sekundes daļu uzacs tiek saraukta tas nenozīmē to, ka kāds to ievēros vai nolasīs to, kā dusmas.

Kad organisms sāk darboties aktīvāk, tu esi briesmās vai seja saraucas, tu saki, ka tās ir bailes. Zinātnieki uzskata, ka mēs negūsim panākumus, definējot šādus mudžekļus. Tie ir pārāk neskaidri. Tā vietā, lai teiktu, ka sejas saraušanās signalizē par emociju esamību, labāk būtu jautāt: „Kādos apstākļos sejas muskuļi saraujas noteiktos veidos?”

Tādi stāvokļi kā „izsalkums” vai „miegainība” tiek parasti izslēgti no emociju loka, bet, lai gan daži pētnieki „mīlestību” dēvē par emociju, piemēram, citi varētu teikt, ka tā nav pietiekami īsta sajūta, lai to varētu kvalificēt.

Būtu patīkami domāt, ka šajā atbilžu laikmetā varētu būt kāds mūžīgais jautājums. Ne par Dievu vai dzīves jēgu, bet tikai par cilvēkiem un par to, kā mēs darbojamies. Var jau būt, ka emocijas ir tikai fizioloģijas, uzvedības un situācijas konteksta kopums un nekas vairāk. Bet varbūt tomēr tās ir kas vairāk – tām ir dziļāka nozīme, kas rodas no mūsu radītām situācijām, tās ir pārveidojamas un galu galā neizzināmas.

Avots: theatlantic.com