Mums, kas uzaugām padomju laikos, laimi sagādāja piena paka un doktordesa ledusskapī, bet skolēniem bija obligāti jānēsā skolas formas.
Puikas caurām dienām spārdīja bumbu putekļainos rotaļu laukumos, plūcās klusākos nostūros un brauca pa slidkalniņiem, apsēdušies uz skolas somām. Vakarā no balkona pagalmā atskanēja mammas balss: “Andri! Mājās!” – un tu steidzies, zinot, ka mājās ir silts, smaržo pēc zupas un neviens nejautās, kur esi bijis.
Tagad viss ir savādāk. Es to redzu savas kaimiņienes Guntas attieksmē pret dēlu. Es to redzu savas brāļameitas Olitas ģimenē. Savukārt kādas darba kolēģes dēlam ir 23 gadi, bet viņš joprojām zvana mammai ar jautājumu, kādas zeķes vilkt pie pelēkiem džinsiem. Skatos un man paliek skumji.
Un lūk, ko esmu ievērojis pēdējo desmit gadu laikā. Mātes mīlestība, tikpat spēcīga kā agrākos laikos, bet kļuvusi citāda. Tajā ir mazāk uzticēšanās dzīvei un pašam bērnam. Arvien vairāk raižu, kontroles, sīkumainas uzraudzības, it kā māte audzinātu nevis topošo vīrieti, bet gan turētu rokās trauslu porcelāna figūriņu, kas jebkurā mirklī var izslīdēt no rokām un saplīst.
Un viņa pati ar vislabākajiem nodomiem sāk apspiest dēlā mītošo vīrišķo spēku. Neļauj viņam izveidot mugurkaulu. Un pienāk diena, kad puika, kurš uzaudzis šādā pārmērīgā aprūpē, saviem spēkiem vairs netiek galā ar nenovēršamiem dzīves pārbaudījumiem.
Pastāstīšu jums vairākus stāstus. Ne izdomātus, ne izlasītus, bet īstus, no dzīves. Tie var šķist atšķirīgi, bet būtība ir viena un tā pati – mamma gribēja kā labāk, bet sanāca citādi.
Kad mamma kļūst par dēla “dzīves centru”
Man ir draudzene Lidija, viņai ir gandrīz 60 gadu. Viņas dēlam Sergejam – 32. Izskatīgs, gudrs, mierīgs. Bet dzīvo kopā ar māti, strādā attālināti un viņam nav ne sievas, ne draudzenes. Pat viņa draugi ir kaut kādi personāži no interneta.
Un sieviete visiem stāsta: “Mans dēls ir īsts dārgums. Viss laiku man blakus. Ar viņu jūtos kā aiz akmens sienas”.
Tikai šī siena ir apkārt Sergejam. Viņš nav precējies, nav ceļojis, nav mēģinājis atrast normālu darbu. Jo māte vienmēr ir klāt, visu izlemj, baro, mazgā, gludina. Viņi pat televizoru skatās kopā. Viņi kopā dodas arī pie daktera. Un ziniet, kas ir vissliktākais? Jaunajam vīrietim tas netraucē. Viņam tā ir ērti. Bet dzīve paiet.
Kad mamma izlemj, kas būs viņas dēls
Mana brāļameita Olita jau dzemdību namā pateica: “Mans Jānītis būs zobārsts. Es to jau esmu izlēmusi.”
Vēloties izpatikt mātei, Jānis patiešām izmācījās par zobārstu un sāka strādāt šajā profesijā. Bet jaunā vīrieša garīgā veselība strauji pasliktinājās, viņš cieta no trauksmes un bezmiega. Naktīs raudāja spilvenā, bet turpināja labot zobus, sapņojot par darbu, kas būtu saistīts ar datorlietām. Datori puisi aizrāva kopš bērnības, šajā jomā viņš jutās kā zivs ūdenī. Bet tā vietā – smaganas, siekalas un kronīši. 28 gadu vecumā Jānis aizbrauca mācīties uz ārzemēm un kļuva par lietotāju saskarnes dizaineri.
Viņa mamma joprojām saka, ka “puisis salūza”, “atteicās no biznesa”. Bet Jānis bija neizsakāmī laimīgs – viņam šķita it kā tikai nesen būtu sācis normāli elpot. Kad vecāki vēlas padarīt savu dēlu “veiksmīgu”, viņi bieži vien no viņa cenšas izveidot paši savu nerealizēto “es”. Bet rezultātā dēlam visu mūžu jāstaigā apavos, kas spiež.
Kad mamma dēlu padara par savu “vīru”
Ziniet, ir sievietes, pret kurām dzīve bijusi skarba: vīrs aizgājis no ģimenes un palīdzību nav kur ņemt, dēls ir vienīgais balsts. Bet pamazām puika kļūst ne tikai par palīgu mammai, bet arī par tēva aizvietotāju. Māte viņam sūdzas par savām nedienām, apspriež ar viņu naudas un sadzīves lietas, lūdz “parunāties kā pieaugušam cilvēkam”.
Un viņš aug ar šo nastu: “Man tas ir jādara, tas ir mans pienākums.”
Un tad seko izdegšana, agresija. Vai, gluži pretēji – mīkstmieša stāvoklis. Šādi audzis vīrietis baidās precēties, baidās radīt bērnus, jo viņam iekšēji jau ir “ģimene” – viņa māte. Un pienākums.
Manai paziņai Silvijai ir līdzīgs gadījums. Viņas dēlam ir 40, bet viņš joprojām katru dienu ierodas pie mammas, lai uzzinātu, vai viņai nevajag kaut ko palīdzēt.
Reiz es biju ienācis pie Silvijas uz tēju. Pie durvīm atskanēja zvans. Tas bija viņas dēls – ar piena paciņu maisiņā un jautājumu: “Mammu, vai tev vannas istabā nevajag nomainīt spuldzīti?”
Lasi vēl: Diemžēl tas ir skaidrs: augusta beigas būs anomālas un meteorologi ir gatavi atklāt ko sagaidīsim
Tad es skumīgi nodomāju – spuldzīti viņš nomainīs gan, bet izmainīt savu dzīvi diez vai spēs.
Kad mamma baidās, ka dēla dzīvē ienāks cita sieviete
Lūk, sarežģīts gadījums. Manas sievas brālis Roberts. Puisis kā puisis, satika meiteni vārdā Maira. Labestīga, saimnieciska, pievilcīga. Viss šķita kārtībā, bet Roberta māte Grieta sāka likt sprunguļus ritenī, izsakot šādas frāzes: “Viņa tev neder”, “ar viņas vecākiem nekas nav skaidrs”, “viņas nagi ir gari, kā aktrisei”.
Beigās Maira to vairs nevarēja izturēt. Viņa aizgāja. Bet Roberts pēc tam vēl desmit gadus dzīvoja pie mātes. Viņš tā arī neapprecējās. Tagad viņam ir 47. Joprojām tas pats “puisis savai mātei”. Mamma gribēja viņu pasargāt. Bet pasargāja no laimīgas dzīves. Reiz viņš man teica: “Man šķiet, ka es ar māti runāju tāpat kā 15 gadu vecumā.”
“Bet vai tad tu pats kādreiz esi bijis pieaudzis?” es jautāju. Viņš neatbildēja, tikai klusējot skatījās pa logu.
Nākošos punktus lasiet tālāk
