Kad mamma neļauj dēlam kļūdīties
Mūsu daudzdzīvokļu mājā dzīvoja Pēteris, spēcīgs puisis, apmēram 20 gadus vecs. Viņš nopirka sagrabējušu automašīnu – ar rūsu uz durvīm un caurumu izpūtējā – un, kā saka, “iestiga” tajā līdz ausīm. Uzgriežņus pievilka, karburatoru izjauca, eļļā līdz ausīm, ķimerējās caurām dienām. Bet viņa māte Vera, no balkona visu laiku kliedza: “Tu salauzīsi rokas! Tur viss var uzsprāgt!”
Taču Pēteris tikai atmeta viņai ar roku. Reizēm viņš apdedzināja pirkstus, reizēm sajauca blīvi, bet viņš mācījās. Spēkratu izdevās salabot un iedarbināt, tas aizbrauca, un kopā ar to – Pēteris pats aizbrauca pretī pieauguša cilvēka dzīvei, ticot, ka tiks galā.
Mūsu mājā dzīvoja arī Viktors kluss, pieklājīgs puika. Viņa māte nevienu vīrieša darbu neuzticēja dēlam. Ja vads izdeg – remontstrādnieks. Ja ūdens krāns tek – santehniķis. Kaimiņš urbj sienu – steidzami psihologs.
Un viss jau būtu kārtībā, bet Viktoram tagad ir 30 gadu, un viņš joprojām baidās, kad jāieslēdz slēdzis ieejas ailē vai jāieskrūvē spuldzīte. Viņš stāv pie sienas un tikai bola acis.
Kļūdas ir kā pirmais nobrāzums uz ceļgala: sāp, bet tas ir vajadzīgs. Ja neļausi bērnam nokrist, viņš nepiecelsies, nesapratīs, nekļūs stiprāks. Un, ja māte cenšas ik uz soļa pasargāt dēlu no katra kritiena, viņš soļo pa dzīvi, īsti nejūtot zemi zem kājām.
Kad mamma pārāk daudz slavē un lutina
Šeit ir smalka robeža. Zēns ir pasaules centrs, neviens viņu nerāj, visi apbrīno un saka: “Tu mums esi vislabākais!” Un pieaugot, puisis nesaprot, kāpēc pasaule pēkšņi vairs neaplaudē viņa dēļ. Kāpēc ir jācenšas, jāpakļaujas, jāstrādā pie sevis.
Man ir kaimiņš vārdā Gundars. Viņa māte, lai Dievs dod viņai mieru, teica, ka dēls esot viņas “princis”. Un tā viņš uzauga – ar sajūtu, ka sievietēm ir pienākums viņam kalpot, priekšniekam – pateikties, dzīvei – atvērties kā automātiskām durvīm.
Šādi vīrieši bieži vien ir vientuļi. Jo neviens, izņemot viņu māti, nespēj izturēt viņu “karalisko” stāvokli.
Es šo visu nerakstīju, lai izteiktu mammām pārmetumus, bet gan lai palīdzētu saprast lietas būtību. Mātes mīlestība ir milzīgs spēks. Bet tai jābūt gudrai. Gudrība nav kontrole. Tā ir uzticēšanās. Dēli neprasa daudz. Viņiem vajag telpu. Lai kristu. Lai pieceltos. Lai justu, ka mamma ir aizmugure, nevis komandpunkts.
Slavenais rakstnieks Gabriels GarsijaMarkess reiz rakstīja: “Dzīve nav dienas, kas ir pagājušas, bet gan tās, kas palikušas atmiņā.” Tāpēc, dārgās mammas, novēlu, lai jūsu dēliem ir ko atcerēties. Ne tikai jūsu mājīgo virtuvi, bet arī ceļu, kuru viņi ir nogājuši – viņi paši, saviem spēkiem.
Cienījamie lasītāji, ja jums šis raksts šķita interesants un vērtīgs, atzīmējiet to ar pozitīvu emocijzīmi un dalieties ar draugiem sociālajos tīklos. Priecāsimies arī par jūsu komentāriem!
