Droši vien katrs, kas kaut reizi ir sēdējis pie stūres, ir nonācis šādā situācijā. Brauc mierīgi, mūzika skan, domas kaut kur tālu, ceļš pazīstams. Noskaņojums labs, un te pēkšņi no stūra inspektors ar zizli parāda: «Pie apmales»
Viss kārtībā, dokumenti pie tevis, drošības josta aizsprādzēta, ātrumu nepārsniedzi, pat pagrieziena rādītāju ieslēdzi kā pēc mācību grāmatas. Bet iekšā… iekšā tik un tā kaut kas nodreb. Vieglas bažas, it kā tūlīt būtu jākārto eksāmens. Un lūk, tas pats «mīļākais» jautājums: «Kurp dodaties?»
Varētu šķist, kas tur īpašs? Parasta frāze, vai ne? Bet tā prot samulsināt pat vispārliecinātākos vadītājus. Pieķer sevi pie domas — kā atbildēt tā, lai neizskatītos aizdomīgs? Teikt godīgi? Vai īsi? Vai arī izdomāt kaut ko vienkāršāku, lai ātrāk atstumtu?
Kāpēc šis jautājums tā ietekmē
Šeit jāatzīst godīgi — inspektors to nejautā aiz garlaicīgas ziņkāres. Nē, viņam nav interesanti, ka tev bagāžniekā ir kartupeļi no dārza vai ka tu brauc pie sievasmātes uz šašliku. Jēga ir dziļāka. Tas ir tāds psiholoģiskais jautajums. Reakcijas pārbaude.
Inspektors vairāk skatās nevis uz vārdiem, bet uz to, kā tu atbildi.
Aizķēries?
Sāc izvairīties?
Pārāk sīki izstāsti, kas tevi gaida un cikos?
Lūk, tad arī sākas lieka interese par tevi un taviem mērķim.
Es pats pie stūres jau vairāk nekā divdesmit gadus. Ko tik neesmu redzējis! Bija laiki, kad nervozēju kā skolnieks kontroldarbā. Atceros, kādus 15 gadus atpakaļ braucu vēlu vakarā, mani apstādināja. Uz jautājumu: «Kurp dodaties?» es muļķīgi izblēdīju: «Uz mājām, nu… pie sevis, nu, vispār pie vecākiem vispirms, bet tad…» — un viss. Pats sevi iedzinu stūrī.
Inspektors uzreiz kļuva uzmanīgs: «Kas ir bagāžniekā? Parādiet dokumentus. No kurienes braucat?» Pārbaudīja ilgi. Bet taču patiesībā nebija nekā pārkāpjoša! Tikai mana balss trīcēja un domas putrojās.
Kas svarīgi saprast uzreiz
Inspektors nav pretinieks un nav robots. Tas ir cilvēks, kura darbs ir saprasties ar cilvēkiem, atsijāt aizdomīgos, atrast tos, kas tiešām kaut ko slēpj. Viņa acis automātiski uztver žestus, intonācijas, pauzes. Tāpēc lielākā kļūda ir mēģināt izdomāt «ideālu» atbildi. Tiklīdz sāc fantazēt, tas uzreiz kļūst redzams. Bet kad tas ir redzams, tad saruna ieilgst.
Vienkāršākais: runāt godīgi, īsi un bez steigas.
«Braucu mājās».
«Paņemu bērnu».
«Darīšanās».
Un viss. Nekādu lieku detaļu.
Tipiskās kļūdas vadītājiem
Godīgi sakot, cik reižu esmu redzējis — gan klientus savā darbā, gan paziņas — visi pieļauj vienas un tās pašas muļķības. Apskatīsim:
1.Attaisnošanās un gari stāsti.
«Vispirms uz garāžu, tad pie drauga, tad aizbraukšu pie sievasmātes, ja būs laiks, un tad vēl…». Cilvēki, kam tas vajadzīgs? Jo ilgāk skaidrojies, jo mazāk tic.
2.Asums un lielīšanās.
«Ko jūs vispār prasāt? Es neko neesmu pārkāpis!»
It kā skan kā aizsardzība, bet patiesībā rada negatīvu iespaidu un vēlmi iedziļināties vairāk.
3.Izdomāti stāsti.
Šodien pateici «pie vecmāmiņas», rīt — «uz veikalu». Inspektors atceras pretrunas.
«Es zinu likumus labāk par jums!»
Ir tādi gudrinieki, kas sāk strīdēties ar pantiem. Problēma ir tā, ka paši samudžinās, un inspektors to ātri pamana.
4.Klusēšana vai atsvešinātība.
Skaties taisni logā, izliecies, ka jautājuma nebija. Uzreiz aizdomīgi. Un tagad pajautā sev: bet kam tas viss vajadzīgs? Vai tad nav vienkāršāk dot mierīgu, skaidru, cilvēcīgu atbildi?
Īpaši gadījumi: masveida pārbaudes un reidi
Gadās, ka apstādina ne tāpat vien. Notiek speciāls reids, meklē nelegālos pārvadātājus, pārbauda mašīnas pēc meklēšanas rīkojumiem. Tad jautājumi būs plašāki: «Kas ir salonā?», «Kas bagāžniekā?», «Kāpēc braucat tieši pa šo ceļu?»
Šeit galvenais noteikums: nezaudē mieru. Nav jāstāsta romāns par visu savu dzīvi. Atbildi skaidri un pēc būtības.
Es pats reiz trāpīju uz tādu pārbaudi ceļā uz Ventspili. Visu plūsmu apturēja. Jautāja vienu un to pašu: «Kurp braucat?» Es vienkārši pateicu: «Vedu klientu uz lidostu». Viss. Novēlēja laimīgu ceļu. Bet puisis manā priekšā sāka izvairīties — ka nu pie drauga, nu uz darbu, nu vēl kaut kur. Rezultātā — bagāžnieka pārbaude.
Ko inspektors patiesībā gaida
Viņam svarīgi saprast, vai esi normāls vadītājs vai kaut ko slēp. Viņš skatās acīs, uz rokām, uz balsi. Pamana uzacu pacelšanu, pauzes, nervozas kustības. Saprot vienu lietu: pat ja tu neko neesi pārkāpis, bet izskaties kā cilvēks, kas kaut ko slēpj, uzmanība tev būs palielināta. Un otrādi: mierīga balss, pārliecinoši vārdi, viegls smaids — un viss, jautājumu mazāk.
Bet ja inspektors «pārspīlē»? Šeit arī jāzina savas tiesības. Likums neuzliek par pienākumu stāstīt precīzu maršrutu, brauciena detaļas vai to, kas sēž blakus. Pietiek ar īsu atbildi. Ja jūti spiedienu, vari teikt:
«Esmu gatavs atbildēt uz konkrētiem jautājumiem pēc būtības».
«Ja pārkāpumu nav, ļaujiet turpināt ceļu».
Un jā, neviens neaizliedz ieslēgt telefona ierakstu. Tas ir pilnīgi likumīgi. Un bieži vien ļoti atvēsina pārlieku uzstājīgus darbiniekus.
Sarunas noslēgums: kā skaisti pabeigt
Atceries: nav vērts ievilkt dialogu. Jo vairāk pļāpā, jo ilgāk stāvi. Labākais variants — īss, draudzīgs nobeigums. «Paldies, laimīgu ceļu!»
«Ja jautājumu vairs nav, vai varu doties?» Tici, tas darbojas nevainojami.
Dažas reālas situācijas
Viens paziņa nolēma nospēlēt «savējo». Ilgi stāstīja inspektoram, kas viņu gaida, kā sauc, kādi svētki. Rezultātā — pārbaudīja bagāžnieku, dokumentus skatīja ilgi. Pazaudēja pusstundu. Cits paziņa sadusmojās: «Atstājiet mani mierā!» Rezultāts — protokols par pretošanos un nepatīkama nakts. Bet es, jau ar gadiem kļūstot gudrāks, mierīgi saku: «Uz mājām». Viss. Maksimums minūte, un braucu tālāk.
Lasi vēl: Es izmantoju kilogramiem speķa, it īpaši ziemā – no tā gatavoju vienu ļoti garšīgu ēdienu
Apkoposim
-Jums nav pienākuma izpaust savas dzīves detaļas.
-Svarīgākais — īsumā un mierīgi.
-Izvairieties no emocijām un liekas informācijas.
-Atcerieties par tiesībām ierakstīt.
-Un vienmēr atcerieties: inspektors arī ir cilvēks, nevis pretinieks.
Un tagad pasaki, vai tiešām vienkārša jautājuma «Kurp braucat?» dēļ ir vērts sabojāt sev garastāvokli un tērēt nervus? Protams, ka nē. Miers, pārliecība un vienkāršība — lūk, īstā atbilde, kas jebkuru inspektoru padara mierīgu.
Nu, bet es, kā pieredzējis vadītājs un mehāniķis pēc dzīves aicinājuma, teikšu tev tā: ceļš mīl tos, kas tur sevi rokās. Tas darbojas gan remontā, gan pie stūres, gan saskarsmē ar tiesībsargiem. Pārbaudīts gadiem.
Vai inspektors tevi ir apstādinājis ar šādu jautājumu? Kā viss beidzās tavā gadījumā? Padalies komentāros!
