Reizēm tu dzirdi tik briesmīgus stāstus, kurus tu uzreiz gribētu aizmirst, bet tas šķiet piesūcies pie tavām smadzenēm. Reiz es arī dzirdēju šādu stāstu no ģimenes ārsta, kas vēl joprojām nav pametis manu prātu.
Es sēdēju savu draugu lokā un mēs pārspriedām to, kā mēs varētu audzināt savus dēlus un meitas, par jaukiem, patīkamiem cilvēkiem. Dažam vecākam bija notikusi saruna ar saviem dēliem, skaidrojot, ka :”Par spīti tam, ko tu vari redzēt sava datora ekrāna, negaidi, ka meitene varētu gribēt darīt dažādas lietas pirmajā, piektajā randiņā vai vispār kādreiz dzīvē.” Pornogrāfija ir tik pat brīvi pieejama, kā glāze ūdens.
Draugu lokā ir arī ārste, kura dalījās savā pieredzē :”Situācija ir daudz nopietnāka, nekā cilvēki nojauš. Arvien biežāk pie manis ierodas jaunas un ne tik jaunas sievietes ar iekšējiem bojājumiem no bieža un brutāla anālā seksa. Kad es viņām jautāju, kādēļ viņas to dara, ja viņām sāp? Lielākoties atbilde ir, tas, ka to no viņas gaida vīrietis.”
Pacientēm bija kauns atzīt savu sāpi, jo viņām bija kauns. Sarunai turpinoties, pacientes atzina, ka viņās nebija jutušās ērti šajā procesā, bet bija sajūta, ka nedrīkst teikt nē, jo tas jau ir sabiedrības standarts, pat tad, ja lielākā daļa zina, ka tas sāp.
Vīrieši, gan jaunāki, gan vecāki, gūst idejas no pornogrāfijas, bet problēma ir tā, ka šīm aktrisēm viss patīk un viss sagādā baudu. Tāpēc arī tās ir aktrises, kuras tēlo.
Tam ir jābūt abpusējam izpētes procesam, ja abiem partnerim to ir vēlme darīt un abiem tas sagādā baudu.
Šo situāciju ļoti labi demonstrē šis joks ar lielu patiesības devu: “Teicu savai sievai, ka es gribu pamēģināt anālo seksu.” “Protams!” viņa teica: “Tu pirmais.”
Avots: telegraph.co.uk