Uz teātra skatuves Uldis vairs nekāpj, jo veselība to vairs neļauj. Viņš pats par sevi saka, ka tagad dzīvo rāmu pensionāra dzīvi savās lauku mājās. Tomēr laiku pa laikam viņš kopā ar sievu dodas sabiedrībā, lai satiktu senos kolēģus un draugus. Pie automašīnas stūres aktieris vairs nesēžas, bet Daina labprāt viņu visur pavada un izvadā.
Bez Dainas man daudzi notikumi būtu daudz smagāk pārdzīvojami. Un te es nerunāju tikai par slimībām – arī darba lietās, kad gadījās neveiksmes vai vilšanās, viņa mani vienmēr ir stutējusi, atbalstījusi un mīlējusi. Tajos smagajos brīžos, kad šķiet, ka nekas nesanāk un viss ir pret tevi, viņa bija tā, kas palīdzēja noturēties, sirsnīgus vārdus sievai veltījis Dumpis.
Liktenis lutinājis ar mīlošām sievietēm
Aktieris neslēpj – dzīvē viņam ļoti ir veicies ar gādīgām un sirsnīgām sievietēm. Ar īpašu pateicību viņš atceras gan savu mammu, gan vecomāti, kas viņu audzināja laikā, kad tēvs bija pazudis karā. Tāpat viņš ar mīļumu piemin arī savu sievasmāti, kuru sauca par Mikiņu. Viņa man bija kā otrā mamma. Es, nācis no kopmītnes, bieži biju izsalcis, un Dainas mamma to labi saprata.
Lasi vēl: Pasažiere, iekāpjot Jēkabpils autobusā bija ļoti samulsusi redzot šofera apģērbu
Joprojām atceros viņas brīnišķīgo lielo balto pupu zupu ar žāvētu gaļu. Kad devāmies pie Mikiņa ciemos uz viņas māju Baložu ielā, viņa vienmēr mani lutinoši sagaidīja. Ja pēc kādas svinēšanas man bija grūta diena, Mikiņš mani saudzēja, pienesa visu nepieciešamo un nekad neko nepārmeta. Pat tad, ja ar Dainu bijām sastrīdējušies, viņa allaž bija vairāk manā pusē. Mikiņš bija ļoti sirsnīga un gādīga sieviete, ar siltām atmiņām dalījās Dumpis.
