— Alo? — Māris pārsteigts atbildēja.
— Nu, kur tu esi? Kāpēc neatbrauci? — neapmierināti jautāja Signe.
— Kāpēc man būtu jābrauc?
— Kā kāpēc? Es visu apskatījos. To, ko vajadzēja, paturēju, pārējo savāciet.
— Labi, Signe. Atbraukšu, bet ne šodien. Man darbā darbu pilnas rokas, — atbildēja Māris. Viņš pat nepajautāja par ratiņiem, cik ļoti viņam negribējās braukt pie māsīcas uz nomali, kur viņa dzīvoja.
Viņš īsi atstāstīja Lainei sarunu, un viņa paraustīja plecus:
— Savāksim, ja reiz viņiem nevajag… — viņa ieturēja pauzi un pasmaidīja. — Bet vispār, dārgais, varbūt mums pašiem mūsu lietas drīz atkal noderēs…
Māris pārsteigts paskatījās uz sievu un atplauka smaidā.
— Būšu laimīgs kļūt par tēvu otro reizi.
Viņi nolēma atlikt jautājumu ar lietām līdz brīvdienām. Laine devās uz konsultāciju un pārnesa mājās pozitīvu spriedumu: pozitīvu.
“Tagad atkal tik daudz visa kā vajadzēs…” — viņa nodomāja. Taču tā vietā Laine atrada sludinājumu par savu ratiņu pārdošanu. Laine atvēra kartīti un ieraudzīja fotogrāfijas, kas, visticamāk, bija uzņemtas Signes mājas koridorā.
— Re nu… — Laine nomurmināja, skatoties uz cenu un radinieces tālruņa numuru. Sludinājuma īpašniecei Signei bija vēl vairāki aktīvi sludinājumi. Starp tiem Laine atrada daudzas bērnu lietas, kuras viņi ar vīru bija atdevuši Signei “labās rokās”. Un, kā izrādījās, Signe nolēma “piestatīt” to, kas viņai nederēja, un vēl pie tam nopelnīt uz tā rēķina.
Lūgums
Laine piezvanīja vīram un lūdza tikt galā ar radinieci.
— Varbūt lai iet ieskrieties, a? Nopirksim jaunu, — Māris saskuma.
— Nu nē. Mums pašiem tas viss noderēs, — teica Laine. Vīramāte, uzzinot par notikušo, atbalstīja vedeklu.
— Pareizi, ja reiz viņiem nevajag, savāciet. Vai tiešām naudu maksāsiet par to, kas pašiem ir? — teica Ausma, sūtot dēlu pie Signes.
Laine un Māris atkal aizbrauca pie māsīcas, bet ratiņu tur vairs nebija…
Lasi vēl: Viesturs(62) atnesa trīs tulpes un šokolādes tāfelīti – vai īsts kavalieris tā darītu, sūrojās Velta
— Kur tie palika? — Māris sarauca pieri.
— Jā, es tos… draudzenei atdevu. Viņa ļoti lūdzās. Bet man re, redzi… vēl divus atveda, jauniņus… labi cilvēki atdeva, — Signe meloja neapsarkstot. Viņa nezināja, ka Māris redzēja sludinājumu.
— Ko nu… ja reiz tāda lieta, tad atdod mums vienus no šiem ratiņiem. Tev divus nevajag, bet mums ļoti drīz tādus ratiņus vajadzēs.
— Tas vēl kāpēc? — Signe brīnījās.
— Ja reiz teicu, ka vajag, tātad vajag, — Māris atbildēja — Dalies, vai arī zvani draudzenei un saki, ka es tūlīt pie viņas braukšu pēc ratiņiem.
— Tā nedara. Vispirms uzdāvināja, pēc tam atņēma… kur tava sirdsapziņa?
— Tas tev par sirdsapziņu jājautā. Tu laikam par tādu nemaz neesi dzirdējusi. Es zinu, ka mūsu lietas tu pārdevi, tā ka neattaisnojies. Re, kur tavs sludinājums. — Māris parādīja māsīcai telefona ekrānu.
— Signe, nu atdod tu viņiem tos ratiņus, pietiek skopoties. — balsi pacēla viņas vīrs. — Kam tev trīs? Tev ir tikai viens zīdainis, pārējie jau no šūpuļa izauguši.
— Tātad tu man sameloji, ka pārdevi?
— Labi, savāc, — Signe turpināja. — Es tev vispār uzreiz piedāvāju savākt, bet tu atteicies.
— Es vienkārši atliku šo jautājumu, jo es esmu strādājošs cilvēks, — Māris paskaidroja, paņemot ratiņus. Tie stāvēja māsīcas balkonā, apsegti ar pārvalku un gaidīja “pircēju”.
— Varbūt naudu iedosi? Par ratiņiem? Nu, vismaz pusi no cenas? — Signe iesāka.
Māris paskatījās uz māsīcu ar tādu skatienu, ka viņai vairs negribējās neko prasīt. Mašīnā Māri jau gaidīja sieva, un viņš tāpat bija patērējis daudz laika liekām sarunām.
— Mūsu skaistulis! — Laine nopriecājās. — Mīļākie ratiņi! Mēs tevi gandrīz pazaudējām.
Māris pasmaidīja. Viņš negribēja sarūgtināt sievu un atstāstīt viņai to, kādas pūles viņam prasīja dabūt paša lietu atpakaļ. Bet pēc šī gadījuma laulātie vairs Signei palīdzību nepiedāvāja. Viņi vienkārši nesa nevajadzīgās lietas uz labdarības fondiem, un to tālāko likteni lēma brīvprātīgie. Tā arī paši palika stiprāki un ģimenes saites ciešākas.
