Viņam šis ieradums piemita jau gadiem ilgi un kļuva tik nopietns, ka pirksti sāka asiņot, izraisot smagu infekciju. Tā, savukārt, izraisīja infarktu, un Džons nomira tikai dažas dienas pēc 40. dzimšanas dienas.
Viņš ārstējās no depresijas un viņam bija paaugstināta trauksme, kas tikai pastiprināja nagu graušanas ieradumu. Turklāt Džonam bija arī diabēts.
Viņa galvenais ārsts Daniels Vernons skaidro, ka Džona nagi bija ļoti sliktā stāvoklī, un tie pat bija kļuvuši nejūtīgi un asiņoja, kad viņš ieradās pie ārsta.
Džona māte Džīna Gardenere apgalvo, ka ārsti varējuši darīt kaut ko vairāk, lai pasargātu viņas dēlu no nāves.
Viņa stāsta: “Tā bija milzīga traģēdija un mēs visi esam šokā. Tas ir pamatīgs trieciens mūsu ģimenei, viņam vēl varēja palīdzēt. Es negribētu, ka tā notiek ar citiem, tas ir mokoši.”
Nedēļu pirms ievietošanas slimnīcā, Džonam tika veikta nagu noņemšanas operācija. Tomēr Džona stāvoklis nepārtraukti tika uzraudzīts un viņš sāka atveseļoties.
Ortopēdiskais ķirurgs stāsta, ka viss kolektīvs bijis šokā, uzzinot par Džona pēkšņo nāvi.
2011. gadā diabēta izraisīto čūlu dēļ Džonam tika amputēta kreisā pēda.
Pārstāvis no slimnīcas, kurā Džons nomira, stāsta, ka viņi vienmēr visiem pacientiem cenšas piedāvāt drošu un efektīvu aprūpi. Izmeklēšanas pierādījumi liecina, ka Džona ārstēšana visā aprūpes laikā bija visaugstākās kvalitātes līmenī.
Izmeklētājs Alans Volšs atzina, ka šis nāves gadījums bijis trieciens visiem, jo tas notika tik pēkšņi. Viņš uzskata, ka Džonam bijusi grūta dzīve, jo tikai 10 mēnešu vecumā viņam tika diagnosticēts diabēts un nācās pašam sev injicēt zāles, turklāt divreiz dienā. Turklāt tas arī bija iemesls tālākajām veselības problēmām.
Avots: www.womendailymagazine.com