“No rītdienas visi pakalpojumi ir par maksu,” — teica Dace. Arvīds pat pulti izmeta no rokām. Trīsdesmit pieci laulības gadi, un pēkšņi kaut kas tāds
Šī bija t a frāze ar ko viss sākās.
— Kādi vēl pakalpojumi?
— Parasti. Atnest tēju — piecdesmit centi, pārslēgt kanālu — divdesmit pieci, pēdu masāža — divdesmit stundā.
Viņa turpināja kaut ko šķirstīt bankas lietotnē, it kā apspriestu laikapstākļus. Jaunā mājas jaciņā — nevis nobružātā halātā kā parasti. Arī mati bija ieveidoti kaut kā citādi.
— Dace, tu ko, pavisam?
— Es sastādīju cenrādi. Vēlies apskatīties?
Kad dīvāns kļuva par troni
Arvīds mēģināja iebilst, bet sieva jau cēlās no krēsla. Viņas kustības bija kaut kādas jaunas — precīzas, lietišķas. It kā viņa nebūtu trīsdesmit gadus bijusi mājsaimniece, bet gan liela uzņēmuma ģenerāldirektore.
— Un ja es nemaksāšu?
Dace pagriezās durvīs:
— Tad apkalpo sevi pats.
Un aizgāja uz virtuvi. Tur uz plīts kaut kas čurkstēja, smaržoja pēc ceptiem sīpoliem. Agrāk viņa būtu uzsaukusi: “Arvīd, vakariņas gatavas!” Tagad viņa klusēja. Arvīds mēģināja aizsniegties pēc pults, bet tā bija paripoja zem žurnāl galdiņa. Kāpt nost no dīvāna? Viņš piecus gadus nebija kāpis nost bez galējas nepieciešamības. Pēc aiziešanas pensijā dīvāns bija kļuvis par viņa troni, komandpunktu, visuma centru.
— Dace? — viņš sauca. — Pults nokrita.
No virtuves atskanēja:
— Pacelt pulti — divdesmit pieci centi. Skaidrā naudā, iepriekš.
— Tu joko?!
— Es strādāju pēc jaunajiem tarifiem.
Slinkuma ekosistēma
Arvīds ar grūtībām noliecās, sataustīja pulti. Sen viņš nebija pats sev ko novācis. Uz dīvāna bija izveidojusies vesela ekosistēma: avīzes, šķīvji, krūzes, zeķes. Sieva to visu regulāri aiznesa, mazgāja, salocīja. Bet viņš to pat nepamanīja.
— Klau, — viņš teica, kad Dace atgriezās ar paplāti, — tas ir kaut kāds muļķīgums. Mēs esam vīrs un sieva.
— Tieši tāpēc es trīsdesmit gadus tevi apkalpoju bez maksas.
Vīrs palūdza atnest karoti, kas atradās viņam blakus — sievas reakcija padarīja viņu slavenu. Viņa nolika paplāti uz kumodes. Neatnesa pie dīvāna kā parasti, bet tieši uz kumodes. Vakar vakarā viņš pamanīja, ka viņa kaut ko pieraksta vecā blociņā — izrādās, veda viņa “pasūtījumu” statistiku.
— Un vakariņas?
— Vakariņu pasniegšana pie dīvāna — 5 eiro.
— Dačiņ, nu beidz ākstīties.
— Mani sauc Dace. Pilnais vārds — 10 par sarunu, saīsinātais — pieci. Arvīds sajuta, ka pamats izslīd zem kājām. Precīzāk, zem dīvāna. Sieva runāja mierīgi, pat mīļi, bet balsī skanēja kaut kāda nepierasta stingrība. Redzams, ka ilgi tam gatavojusies.
Tirgus attiecības
— No kurienes tev šādas cenas?
— Izpētīju tirgu. Uzzināju, cik maksā kopējas, mājkalpotājas, masieris, pavāra pakalpojumi. Piemēroju ģimenes atlaidi — piecdesmit procentus.
Viņa izvilka no kabatas salocītu lapu.
— Te ir oficiālais cenrādis. Ar manu parakstu.
Arvīds atlocīja papīru. Tur tiešām viss bija uzskaitīts: pasniegt čības — piecdesmit centi, atrast brilles — 25, uzklausīt sūdzības par kaimiņiem — 2 eiro par pusstundu, piekrist viedoklim par futbolu — trīsdesmit.
— Tu te āksties vai ne, — viņš nomurmināja.
— Iespējams. Bet tad mani pakalpojumi maksā dārgāk. Piemaksa par risku.
Arvīds pirmo reizi piecos gados uzmanīgi paskatījās uz sievu. Kad viņa paspēja tā mainīties? Kad iemācījās runāt šādas lietas? Un galvenais — no kurienes radusies šī mierīgā pārliecība?
— Klau, bet vai ģimenes atlaides ir?
— Ģimenes atlaide jau ir piemērota. No svešinieka es ņemtu divreiz vairāk.
— Bet vai var… uz kredīta?
Dace aizdomājās.
— Kredīts ar divdesmit procentu likmi gadā. Minimālā summa — divi simti.
— Dač… Dace, es taču esmu pensionārs.
— Es arī. Bet nez kāpēc strādāju bez maksas.
Telpas problēma
Arvīds mēģināja piecelties no dīvāna, bet kājas bija notirpušas. Cik stundas viņš šodien te pavadīja? Astoņas? Desmit? Bet sieva visu šo laiku skraidīja pa dzīvokli: gatavoja, kārtoja, mazgāja, gludināja.
— Labi, — viņš beidzot teica. — Bet ja nu es pats visu darīšu?
— Lieliska ideja.
— Bet man ir grūti celties.
— Tad necelies.
— Bet vai ir kas ēdams?
— Vakariņas ir uz kumodes. Vari paņemt pats.
— Bet tās ir tur, un es esmu šeit.
Dace paraustīja plecus:
— Telpas problēma. Arī to var atrisināt par naudu.
Arvīds saprata, ka ir iekritis lamatās. Sieva acīmredzot visu bija pārdomājusi iepriekš. Viņas acīs bija tikai kaut kāds lietišķs miers. It kā viņa tiešām būtu kļuvusi par individuālo komersantu.
— Un ja es uzvedīšos labi?
— Definē “labi”.
— Nu… mazāk lūgšu.
— Cenrādis paliek spēkā. Bet varu piedāvāt abonementu.
— Kādu abonementu?
Dace izņēma tālruni, kaut ko ātri sarēķināja.
— Man pensija ir uz pusi mazāka.
— Tad nāksies taupīt.
“Bez manas pensijas tu neiztiks,” mans vīrs ķiķināja, “Trīs mēnešu laikā es aizbraucu uz Jūrmalu”
Lasi vēl: Skaisti salāti Jaunajam gadam — šis kārtainais mākslas darbs būs īsts šedevrs uz jūsu galda
Simt četrdesmit septiņas reizes
Arvīds sajuta tuvojošos vētru. Vai tiešām sieva ir gatava novest lietu līdz galam? Vai tiešām viņa nejoko?
— Klau, kas tev tā pēkšņi…
— Vakar tu man palūdza atnest karoti. Tā gulēja tev blakus uz dīvāna. Un es piecēlos, atnesu.
— Un kas par to?
— Bet pēc tam apsēdos un saskaitīju. Simt četrdesmit septiņas reizes dienā tu man kaut ko lūdzi. Simt četrdesmit septiņas! It kā es nebūtu sieva, bet mājas robots. Dace paņēma vakariņu paplāti un devās uz izeju.
— Kur tu ej?
— Vakariņot. Virtuvē. Pie sava galda.
— Un es?
— Izlem pats. Vai nu maksā, vai ej uz virtuvi.
Arvīds palika viens. Dīvāns pēkšņi viņam nešķita tronis, bet gan kamera. Bet sieva… sieva pirmo reizi daudzu gadu laikā bija pa īstam brīva.
Pirmais klients
Nākamajā dienā Arvīds pamodās uz dīvāna. Dace jau bija virtuvē, kaut ko klusi dungoja. Agrāk viņa vispirms jautāja, kā viņš gulējis. Tagad klusēja.
— Dace. — viņš sauca. — Kafiju var dabūt?
— Uzvārīt kafiju un atnest — 10 eiro.
— Beidz nu.
No virtuves neatskanēja ne skaņas. Arvīds pagaidīja, tad nelabprāt piecēlās. Ceļi nokrakšķēja — sen viņš nebija staigājis no rītiem. Virtuvē Dace sēdēja pie galda ar krūzi un lasīja kādu grāmatu.
— Ko lasi?
— “Sieviete pēc piecdesmit”. Ļoti izzinoši.
— Bet kafija?
— Kannā. Vari ieliet pats.
Arvīds ielēja kafiju, apsēdās pretī sievai. Viņa nepacēla acis no grāmatas. Uz galda gulēja tas pats cenrādis, tikai tagad blakus parādījās vēl viena lapa — “Dīvāna vietas nomas līgums”.
— Kas tas ir?
— Mūsu attiecību juridiskā noformēšana. Dīvāns atrodas manā dzīvoklī, tu to nomā.
— Tavā dzīvoklī? Mēs taču kopā pirkām.
— Privatizācija noformēta uz mana vārda. Dokumenti stāv skapī.
Arvīds izlasīja līgumu. Tur bija viss: nomas maksa, lietošanas noteikumi, sodi par pārkāpumiem. Pat paraksts kaut kāds veidlapas formā stāvēja.
— No kurienes paraksts?
— Reģistrējos kā pašnodarbinātā. Oficiāli sniedzu mājas pakalpojumus.
— Tu nopietni?
— Pilnīgi. Jau ir pirmais klients.
— Kas?
— Pēteris no trešā stāva. Viņš lūdza palīdzēt ar uzkopšanu. Maksā 20 dienā.
Barters nedarbojas
Arvīds sajuta greizsirdības dūrienu. Pēteris — septiņdesmit gadus vecs, bet vēl ņiprs, ar staltu stāju.
— Un ko, tu pie viņa iesi?
— Jau eju. Vakar uzkopu dzīvokli, pagatavoju pusdienas trim dienām.
— Un es?
— Bet tu — pēc cenrāža.
Brokastu laikā Arvīds mēģināja atrast spraugas jaunajā sistēmā. Varbūt vienoties par barteru? Viņš salabos krānu, viņa uzvārīs zupu? Dace pakratīja galvu — viņai tagad ir meistars uz stundu no apsaimniekošanas uzņēmuma, bet boršču viņa gatavo tikai par naudu.
— Varbūt es varu tev palīdzēt ar klientiem?
— Tev nav pieredzes apkalpošanas sfērā.
— Kā nav? Es četrdesmit gadus nostrādāju.
— Par inženieri. Tas ir kaut kas cits.
Līdz pusdienām situācija kļuva kritiska. Arvīds gribēja tēju — 10. Palūdza pārslēgt kanālu. Rezultātā pusdienas laikā bija “sakrājušies” jau 75.
— Man nav tādas naudas, — viņš atzinās.
— Tad strādā pats.
— Bet es esmu pieradis…
— Pierodi pie jaunā.
Taisnīgums ģimenes gaumē
Vakarā piezvanīja dēls Andris.
— Tēt, kas pie jums tur notiek? Mamma sociālajos tīklos publicējusi mājas pakalpojumu cenrādi.
Arvīds izstāstīja.
— Kāpēc tad tā? — dēls brīnījās. — Bet varbūt tieši otrādi, nākusi pie prāta? Atceros, kā tu mammu dzenāji: te padod, te atnes. Es arī būtu sadumpojies.
— Kura pusē tu nostājies?
— Taisnīguma pusi. Varbūt viņa var piemērot ģimenes atlaidi?
— Ģimenes atlaide darbojas tikai tiem, kas paši kaut ko iegulda ģimenē.
Andris iesmējās:
— Tēt, bet tu pamēģini patstāvību. Runā, ka tas esot noderīgi.
Nākamā diena un trakums
Nākamajā dienā pie Arvīda atnāca kaimiņš Gunārs — arī pensionārs, bet aktīvāks.
— Dzirdēju, tev te revolūcija?
— Sieva dumpojas.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
