— Bet varbūt viņai ir taisnība? Mēs ar tevi esam pieraduši, ka mūs apkalpo, bet vai viņas ir — roboti?
— Gunār, arī tu?
— Es vienkārši domāju. Mana Gunta arī kļuvusi kaut kāda… neatkarīga. Pierakstījās fitnesa klubā, tiekas ar draudzenēm. Agrāk sēdēja mājās.
— Un kā tev tas patīk?
— Godīgi? Sākumā bija neierasti. Bet pēc tam sapratu — viņa taču ir dzīvs cilvēks, nevis mājas pielikums.
Gunārs paskatījās uz dīvānu, kas bija nokrauts ar drazām.
— Klau, bet ja nu es tavu dīvānu iznomāju uz brīvdienām? Sieva aizbrauca pie meitas.
— Kāda vēl noma?
— Dace izlika sludinājumu kāpņu telpā. Dīvāna stundas noma futbola skatīšanai. Ar tēju un uzkodām. Arvīds neticēja savām ausīm. Sieva komercializējusi pat viņa dīvānu.
— Cik viņa prasa?
— 25 par maču. Plus 15 par apkalpošanu.
— Tā ir kosmiska summa mums pensionāriem.
— Bet toties godīgi. Es maksāju, mani apkalpo.
Bezmaksas saruna
Līdz vakaram Arvīds saprata — viņš ir zaudējis. Sieva ir atradusi klientus, izveidojusi biznesu, ieguvusi neatkarību. Bet viņš palicis uz dīvāna kā piemineklis paša slinkumam.
— Dace, — viņš teica, kad viņa gāja garām. — Vai drīkst parunāt?
— Saruna — 10 par pusstundu.
— Es nopietni.
Viņa apstājās, cieši paskatījās.
— Labi. Vienu reizi bez maksas. Klausos.
— Es… laikam tiešām man nebija taisnība.
— Laikam?
— Tiešām nebija. Bet kā tagad visu labot?
Dace apsēdās krēslā pretī.
— Ļoti vienkārši. Pārstāj uzskatīt mani par bezmaksas mājas pielikumu.
— Bet ja es palīdzēšu?
— Palīdzēšana — tas ir tad, kad līdzvērtīgs palīdz līdzvērtīgam. Nevis tad, kad saimnieks nolaižas līdz palīdzībai kalpotājam.
— Tad ko man darīt?
— Izlem pats. Vai nu dzīvo pēc jaunajiem noteikumiem, vai meklē citu dzīvesvietu.
Mācība no vīramātes
Nākamajā rītā Arvīds sakravāja mantas.
— Braucu pie mammas, — viņš paziņoja.
— Laimīgu ceļu, — mierīgi atbildēja Dace.
— Tu mani neapturēsi?
— Kāpēc? Tā ir tava izvēle.
Pie mātes Arvīds sabija tieši nedēļu. Izrādījās, ka astoņdesmitgadīgā Ausma arī ved savu cenrādi — tikai mutisku un nežēlīgu. Mazgāšana — tik, gatavošana — tik, bet par vaimanāšanu — sods par katru “ak” un “vai”. Plus lekcijas par to, kā jānovērtē sieva. Atgriezās viņš klusi, vakarā. Dace virtuvē lasīja, blakus stāvēja tējas krūze.
— Kā aizbrauci?
— Izzinoši.
— Mamma sūtīja sveicienus. Un teica, ka tu esi malacis.
— Kādā ziņā?
— Vīra audzināšanas ziņā. Pēc viņas vārdiem, tu esot bijusi pārāk mīksta.
Arvīds apsēdās pie galda.
— Dač, vai varētu… pamēģināt pa jaunam?
— Kā tas ir, pa jaunam?
— Nu… es centīšos pats tikt galā. Bet tu… būsi vienkārši sieva. Ne kalpotāja.
Dace aizvēra grāmatu.
— Interesants piedāvājums. Bet kas pretī?
— Pretī?
— Es taču tagad esmu biznesa sieviete. Man ir klienti, ienākumi, plāni. Ko tu vari piedāvāt?
Arvīds aizdomājās. Tiešām, ko viņš var piedāvāt? Savu pensiju? Palīdzību mājās? Sabiedrību?
— Partnerību, — viņš beidzot teica.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka mēs esam līdzvērtīgi. Es nepieprasu apkalpošanu, tu nepieprasi samaksu. Vienkārši dzīvojam kopā un palīdzam viens otram.
Dace pasmaidīja — pirmo reizi daudzu dienu laikā.
— Un dīvāns?
— Dalām uz pusēm. Pēc saraksta.
— Sarunāts. Bet ar vienu nosacījumu.
— Kādu?
— Ja atgriezīsies pie vecajiem ieradumiem — atgriežamies pie cenrāža. — Norunāts.
Viņi paspieda rokas kā darījumu partneri. Un Arvīds saprata — viņš nav zaudējis sievu. Viņš to ir atradis no jauna. Un varbūt arī pats pirmo reizi pēc daudziem gadiem kļūst par īstu vīru.
