Kad Aigars(53) teica “Man vienalga, cik tu nopelni”, es sapratu, kas notiks tālāk un nekļūdījos

Pēc trim mēnešiem Jana, kārtējo reizi stāvot rindā tajā pašā bankā, kurā strādāja, pamanīja pazīstamu muguru. Aigars. Viņš stāvēja pie cita lodziņa un ar to pašu sapņaino skatienu vēra vaļā savu nodriskāto mapi. Jana nespēja atturēties un pagāja nedaudz tuvāk, lai dzirdētu sarunu.

“Viņa domāja, ka ir atradusi sponsoru, bet es viņai izrakstīju rēķinu” stāsta Andris

 

— Saprotiet, — Aigars klusinātā balsī teica jaunajai, apjukušajai kasierei, — kredīta kavējums ir tikai materiālās pasaules kļūda. Es rakstu romānu, kas mainīs literatūras vēsturi. Vai tiešām jūsu bankai, šim naudas templim, ir tik svarīgi tie daži eiro, ja uz spēles ir Gars?

Kasiere, meitene ap divdesmit, skatījās uz viņu ar milzīgām, līdzjūtīgām acīm. Viņas skatienā Jana pazina sevi pirms trīsdesmit gadiem — to pašu vēlmi glābt “pazudušo talantu”. Jana piegāja pie letes, uzlika roku uz letes un mierīgi noteica: — Viņiem ir svarīgi. Un arī manam vecajam aifonam, ko tu tā arī neatdevi, ir svarīgi atrasties pie sava saimnieka.

Viņš salēcās, nobālēja un, neko nepateicis, metās ārā no bankas zāles, pat nepaņēmis savu mapi ar “ģeniālajiem” rokrakstiem. Jana pasmaidīja, paņēma mapi un atvēra to. Tajā nebija nekāda romāna. Tur bija tikai tukšas lapas un dažas receptes tam, kā pagatavot kotletes no nekā. Jana izmeta mapi papīrgrozā un atgriezās pie sava darba. Viņa zināja — tagad viņas dekoderis strādā ne tikai uz vārdiem, bet arī uz klusumu. Un viņas dzīvē vairs nebija vietas svešiem scenārijiem, kuros viņai bija paredzēta tikai “barotājas un sponsora” loma.

Atziņa

Stāsts māca, ka skaistas frāzes, piemēram, “man nauda nav galvenais” vai “es meklēju radniecīgu dvēseli”, ne vienmēr liecina par garīgumu. Pieaugušo pasaulē atbildība par sevi ir brieduma pazīme. Ja vīrietis (vai sieviete) 50 gadu vecumā sludina askēzi, bet tajā pašā laikā labprāt bauda cita cilvēka sūri nopelnītos labumus (lasi: Jana un viņas laša sviestmaizes), tā nav filozofija, bet gan liekulība.

Atziņa ir vienkārša: garīgums neizslēdz spēju nopirkt sev maizi. Ja kāds mēģina tevi pārliecināt par pretējo, viņš, visticamāk, mēģina deleģēt savas dzīves grūtības uz taviem pleciem.