Cik dīvaini gan izveidojas ir dzīve pēc aiziešanas pensijā! It kā tu biji nobriedis cilvēks, risināji svarīgus jautājumus, rūpējies par ģimeni. Bet tad vienā mirklī tu pārvērties par kaut kādu labo feju saviem bērniem un mazbērniem.
Vispirms uzdāvināji bērniem dzīvokli, tad novirzīji savas pensijas mazbērnu vajadzībām, bet vēlāk kļuvi par diennakts “auklīti” visiem dzīves gadījumiem. Tikai tev neviens neiedeva burvju nūjiņu, taču tavi spēki ar katru dienu iet mazumā.
Nez kāpēc tieši sievietes, īpaši mātes, pēc sešdesmit gadiem kļūst par ģimenes resursu avotu. Ja viņai ir vasarnīca, iekrājumi, personīgais laiks vai vienkārši labs noskaņojums – tas viss acumirklī kļūst par “kopīgu” lietu. Un mamma, nogurusi no vientulības, pati piedāvā palīdzību, jo nezina, kā citādi dzīvot.
Bet patiesība ir tāda – ja nenoteiksi robežas, tu, iespējams, nekad tā arī neizbaudīsi pati savu dzīvi. Un no mīlošas mātes pārvērtīsies par “izžmiegtu” vecmāmiņu – vienmēr gatavu palīdzēt, vienmēr laipnu, bet ar skumjām acīm un bēdīgu sirdi.
Parunāsim par to, ko nevajadzētu dot saviem bērniem — pat no labākajiem nodomiem un rūpēm. Ne vienmēr tas, kas šķiet vajadzīgs, nāk par labu. Šeit nav runa par egoismu, bet gan par līdzsvaru un tiesībām uz savu personīgo telpu.
1.Neatdod mājokli, kurā dzīvo
Daudzi stāsti sākas ar vēlmi atvieglot bērnu dzīvi: mamma bērniem oficiāli uzdāvina savu dzīvokli, kāda cita vienkārši atdod savu mājokli pēcnācējiem, pati pārceļoties uz vasarnīcu. Rezultāts bieži vien ir viens un tas pats: tu vairs netiec uztverta kā īpašniece.
Jaunie iemītnieki izveido savu kārtību, bet tu vairs nevari būt vienkārši pati. Pat ja attiecības ar bērniem ir brīnišķīgas, tev ir tiesības uz personīgo telpu līdz mūža beigām. Mājoklis nav tikai sienas, tā ir tava stabilitāte, tavas tiesības uz mieru.
2.Nepārvērt savus uzkrājumus par ģimenes banku
Pat vismazākie uzkrājumi ir tava darba rezultāts. Neļauj tiem pārvērsties par pastāvīga finansiāla atbalsta avotu. Vienreiz tu atdevi savus ietaupījumus remontam, otrreiz – kursiem mazdēlam, trešo reizi – kredīta atmaksai.
Bet pēkšņi tev sāk par sevi manīt zobs, taču naudas zobu speciālistam nav. Palīdzība ir izvēle, nevis pienākums. Un, ja nevari palīdzēt naudas lietās – nevaino sevi.
3.Neatsakies no kontroles pār savu dzīvi
Daudzas sievietes pēc aiziešanas pensijā sāk dzīvot pēc citu grafika: gaida zvanu, saskaņo katru soli, baidās kļūt uzbāzīgas. Bet aiziešana pensijā nav saulriets, tā ir jauna nodaļa.
Tev ir visas tiesības izlemt, kā vēlies dzīvot. Ja gribi, celies sešos, ja gribi – desmitos. Lasi, dodies pastaigās, komunicē, apgūsti ko jaunu. Neļauj bērniem kontrolēt tavu dzīvi tikai tāpēc, ka viņi ir jaunāki.
4.Neziedo visu savu laiku
Frāze “tev taču ir brīvs laiks” kļūst par spriedumu. Brīvs laiks nozīmē, ka tev jādara, ko prasa bērni. Bet brīvība ir iespēja izvēlēties. Nebaidies teikt: “Es šodien nevaru.” Pat ja tu vienkārši vēlies apgulties un palasīt grāmatu vai pastaigāties viena parkā. Laiks ir visvērtīgākais resurss. Atdod to aiz vēlmes, nevis pienākuma apziņas.
5.Nezaudē cerību attiecībā uz savu nākotni
Daudzas sievietes pēc sešdesmit gadiem domā, ka viss labākais dzīvē ir aiz muguras. Taču dzīve nebeidzas ar aiziešanu pensijā. Tu vari sapņot, atklāt jaunas lietas, ceļot, iemīlēties, apgūt jaunas prasmes un atrast aizraušanos. Neatsakies no dzīves tikai tāpēc, ka esi pieradusi dzīvot citu labā. Tieši tagad ir īstais laiks dzīvot sev!
Tu pietiekami ilgi esi dzīvojusi “kāda cita dēļ”. Tagad tu vari būt pati sev. Ne jau aiz savtīguma, bet gan aiz cieņas pret savu ceļu. Jo tu esi dzīvs cilvēks. Un tev ir tiesības uz prieku, izvēli, atpūtu un sapņiem.
Bet kur, tavuprāt, ir tā smalkā robeža starp patiesām rūpēm un pašuzupurēšanos? Un kā to nepārkāpt, paliekot mīlošai, bet nezaudējot sevi? Paud savu viedokli/pieredzi komentāros!
Ja tev šis raksts šķita noderīgs, atzīmē to ar “patīk” un dalies ar draugiem sociālajos tīklos. Būsim tev pateicīgi!
