Sākumā viņa man pat patika. Vienkārši sākumā viņa pret mani izturējās normāli.
Bet pēc tam es sapratu, ka viņa tā uzvedās, lai iegūtu uzticību un nostiprinātu savas pozīcijas.
Bet tad viņa sāka izturēties pilnīgi savādāk: visur sāka ievest savu kārtību.
Mani viņa uzskatīja par tukšu vietu. Viņa mani bieži provocēja uz strīdiem un vienmēr darīja tā, lai tēvs redzētu, ka slikta esmu tieši es, bet viņa – pats labestības un dāsnuma iemiesojums.
Es strīdējos gan ar tēvu, gan ar Valentīnu. Tēvs ticēja Valentīnai un pilnībā nemaz man.
Mani tas ļoti sadusmoja. Tēvam nepatika, ka es traucēju viņam mierīgi dzīvot.
Un vēl Valentīna nemitīga norādīja, ka viņas meita dzīvo ar viņas māti un viņiem netraucē.
Tad nu tēvs reiz savāca manas mantas un aizveda mani pie vecmāmiņas – savas mammas laukos.
Tas ļoti izmainīja manu dzīvi: man nācās mainīt gan skolu, gan jaunus draugus meklēt.
Sākumā tēvs reizēm brauca mani apciemot. Bet pēc tam vispār pārtrauca to darīt.
Mūsu attiecības nedaudz uzlabojās, kad man palika 20 gadu. Es iestājos mācīties, tēvs mani pat aicināja dzīvot pie sevis, bet es atteicos un iekārtojos kopmītnēs.
Ar Valentīnu es netikos daudzus gadus. Es zināju, ka viņa dzīvo ar tēvu, bet viņi tā arī nesarakstījās.
Pēc tam es apprecējos, dzemdēju bērnu. Tēvs sāka viņu bieži apciemot, komunicēja ar mani un mazdēlu.
Bet tad viņš ļoti stipri saslima. Pēc insulta tēti vajadzēja kopt, bet Valentīna paziņoja, ka viņai steidzami jāpalīdz meitai ar bērniem un aizbrauca. Tēvu kopu es.
Bet pēc mēneša viņš aizgāja mūžībā. Valentīna raudāja un kliedza, ka es esmu viņu slikti kopusi. Ja viņa būtu tēvu kopusi, tad viņš tagad noteikti jau sāktu atveseļoties!
Bēres pilnībā organizēju es un mans vīrs. Valentīna bērēm nedeva ne kapeiku.
Pēc 40 dienām atceres dienu arī rīkoju es. Man ļoti palīdzēja mana vīramāte.
Es zinu, ka Valentīna pie tēva pat uz kapsētu negāja: tur kā stāvēja novītuši ziedi, tā arī bez manis neviens tos nenovāca.
Pēc tam es aizgāju pie notāra un noformēju dzīvokli. Puse dzīvokļa piederēja manai vecmāmiņai, un viņa man to uzdāvināja, kad vēl bija dzīva.
Tagad arī dzīvokļa otra daļa, kas iepriekš piederēja manam tēvam, palika man.
Protams, ka es negrasījos Valentīnai ļaut dzīvot dzīvoklī. Viņa sākumā man pat neticēja, kad es pieprasīju, lai viņa atbrīvo dzīvokli. Mēs pat šī iemesla dēļ sakāvāmies.
Pēc tam es izsaucu policiju un palūdzu no mana dzīvokļa izvest šo sievieti. Man pārbaudīja dokumentus un Valentīnai piespieda atbrīvot manu dzīvokli.
Lasi vēl: Pameta mīļāko, kas bija stāvoklī, bet pēc pusgada saņēma vēstuli un no kauna gandrīz zemē ielīda/
Viņa kliedza, ka ar mani tiesāsies un tiesu vinnēs. Bet es lieliski zinu, ka viņai nekas nesanāks.
Mani ļoti pārsteidza mani attālie radinieki. Viņi zvanīja un teica, ka es rīkojos briesmīgi un ļoti netaisni, pat nelietīgi.
Kāpēc? Tāpēc, ka Valentīna tagad visiem stāsta, ka es esmu vainīga tēva nāvē un es to izdarīju, lai iegūtu dzīvokli.
Bet es uzskatu, ka rīkojos pilnībā pareizi un tas, ko šajā sakarā domā mani radinieki, mani pilnībā neuztrauc.
[…] Kad aizgājā mūžībā mans tēvs, es izliku no dzīvokļa sievieti, ar kuru viņš nodzīvoja 16 … […]