Iveta pārlaida skatienu savai viesistabai. Četri pieauguši bērni sēdēja uz dīvāna, kas šķita ieliecies viņu gaidu smagumā
— Mamm, mēs taču nelūdzam aizdot, — sāka vecākais, Valdis, pielabodams dārgo kaklasaiti. — Mēs piedāvājam saprātīgu ieguldījumu. Tavs kapitāls nedrīkst gulēt — tam jāstrādā.
Viņa balss bija vienmērīga kā bankas pārskats. Tajā nebija ne siltuma, ne šaubu. Tikai cipari. Santa, viņa māsa, tūdaļ piebalsoja, teatrāli.
— Man ir hipotēka, Valdi, tu taču zini. Un bērni… Vai tad mamma nevēlas, lai viņas mazbērni dzīvotu labāk? Es visu dzīvi taupu uz sevi.
Viņa raudzījās sāņus, uz persiešu paklāju, it kā tā raksts varētu apstiprināt viņas daudzu gadu ciešanas.
Iveta klusēja. Viņa skatījās viņiem sejās. Četrdesmit gadus viņa cēlās agri no rīta, skrēja uz darbu, pēc tam uz otru, atteicās sev jauno kleitu, atteicās atpūtai pie jūras.
Un tagad, sešdesmit piecu gadu vecumā, viņa sēdēja pretī savas dzīves darba rezultātam. Māris, jaunākais dēls, neveikli nokrekšķējās, pārtraucot ieilgušo klusumu.
— Varbūt ļausim mammai atpūsties? Viņa tikko aizgāja pensijā, vēl nav pieradusi.
— Atpūsties? — iesmējās Valdis. — Nauda neatpūšas. Inflācija. Katru dienu, kad tā stāv, tu zaudē peļņu. Jāiegulda tūlīt tajā projektā ar lauku mājām. Visai ģimenei. Viņš teica “visai ģimenei”, bet skatījās uz māti. It kā vērtētu aktīvu.
Maruta, jaunākā meita, sēdēja stūrī un vienkārši raudzījās uz mammu. Viņas skatienā nebija lūgumu.
— Man vajag apskatīt tavus dokumentus, mamm, — Valdis jau bija piecēlies, ejot uz viņas kabineta durvīm. — Lai sastādītu pilnu finanšu plānu. Novērtēt riskus, diversificēt…
Viņš runāja tā, it kā tas būtu viņa pašsaprotamas tiesības — ieiet viņas svētnīcā, kur viņa gadu desmitiem bija vadījusi budžetu, plānojusi viņu nākotni, skaitījusi katru centu.
— Ne tagad, — Ivetas balss izskanēja negaidīti stingri.
Viņš apstājās pusceļā, pārsteigts uzmetot uzacis.
— Kā tas ir?
— Es teicu — ne tagad. Man jāpadomā. Vienai.
Gaisā iekarājās apjukums. Viņa nekad nebija pieradusi viņiem atteikt. Vakars beidzās steigšus un neveikli. Viņi aizgāja, aiz sevis atstājot sveša parfīma smaržu un nekārtības sajūtu. Uz viņas nevainojamā žurnālu galdiņa kāds bija atstājis lipīgu glāzes nospiedumu.
Lasi vēl: Draugs Edgars nesen atgriezās no Kanādas un pastāstīja, kāpēc viņš vairs nevar tur dzīvot
Iveta piegāja pie aizvērtajām kabineta durvīm un piespieda pie tām pieri. Vēsais koks mierināja. Pēkšņi viņa saprata ar apžilbinošu skaidrību. Visi šie gadi, visi šie uzkrājumi… Tas nebija drošības spilvens vecumdienām. Tā bija biļetes cena. Biļete pirmajā rindā, uz izrādi, kur viņas tuvākie beidzot parādīja savas īstās sejas. Nākamais rīts sākās nevis ar kafiju, bet ar zvanu. Valdis.
— Mamm, es tev uz e-pastu nosūtīju analīzi par nekustamā īpašuma tirgu. Apskati, kad būs brīvs brīdis. Tur viss precīzi, cipari nemelo.
Viņš runāja dzīvespriecīgi, darījuma tonī, it kā vakardienas sarunas nemaz nebūtu bijis. It kā viņas “nē” būtu tikai īslaicīgs kaprīze, ko var viegli izlabot ar “loģiku”.
Pēc stundas atnāca ziņa no Santas. Fotogrāfija ar viņas dēlu, mazdēlu, ar futbola bumbu rokās. Un paraksts: “Aivim tik ļoti vajadzīga laba sporta nometne vasarā. Bet tu taču zini, kādas tagad cenas…”
Iveta atvēra klēpjdatoru. Valda vēstule bija pilna ar grafikiem un saitēm. Viņš rakstīja viņai kā nekompetentam darbiniekam, kuru jāmāca. “Mamm, te viss vienkārši, pat tu sapratīsi.” Viņa aizvēra datoru. Viņa saprata. Tikai ne viņa grafikus — viņu pašu. Dienas vidū piezvanīja Māris. Viņa balss bija vainīga, svārstīga.
— Mamm, kā tu jūties? Viņi uz tevi netaisa spiedienu? Es viņiem teicu…
— Ko teici? — mierīgi pajautāja viņa.
— Nu… ka tev vajag laiku. Bet, ja godīgi, Valdim daļēji taisnība. Nauda zaudē vērtību. Varbūt tu vienkārši… dotu viņiem daļu? Santai visvairāk vajag.
Viņš gribēja būt labs visiem. Gan mātei, gan brālim un māsai. Bet tā nenotiek. Vakarā atbrauca Maruta. Bez zvana. Ar paku kefīra un svaigu maizi. Viņa nejautāja par naudu. Viņa apsēdās blakus virtuvē un vienkārši paņēma māti aiz rokas.
— Tev ir grūti?
— Viņi domā, ka es esmu traka, — klusi sacīja viņa.
— Nē, — stingri atbildēja Maruta. — Tu vienkārši pirmo reizi četrdesmit gadu laikā esi padomājusi par sevi. Viņiem tas izskatās pēc neprāta.
Aplenkums viņas dzīvoklim turpinājās visu nedēļu. Viņi rīkojās tā, it kā viņas nauda jau būtu viņu īpašums. Bet viņa — tikai pagaidu mantas glabātāja.
Sestdien viņi atbrauca atkal. Abi — Valdis un Santa. Bez brīdinājuma.
— Mamm, mums jāparunā nopietni, — sāka Valdis jau no sliekšņa, iedams viesistabā.
— Mēs vairs nevaram gaidīt, — piebalsoja Santa, saspiezdama rokās lakatiņu. — Mans vīrs grib ņemt vēl vienu kredītu. Mēs iegrimsim parādos!
Iveta stāvēja istabas vidū, stalta kā stīga. Viņa raudzījās uz viņiem un redzēja svešus cilvēkus ar kvēlojošām acīm.
— Es vēl neesmu pieņēmusi lēmumu.
— Kādu lēmumu? Mamm, te nav par ko lemt. Tas ir elementāras loģikas jautājums. Tavai naudai jābūt ieguldītai ģimenē. Iedod man atslēgas no kabineta, es pats apskatīšu dokumentus un visu nokārtošu.
Viņš pielēca pie viņas, izstiepdams roku. Ne ar lūgumu. Ar prasību.
— Nē.
Šis vārds izskanēja klusi, bet tas atsitās pret sienām.
— Es tā arī zināju. Vienmēr tikai par sevi!
— Tu vispār saproti, ko dari? Mēs taču uztraucamies.
Un tas bija pēdējais piliens. Viņa paskatījās viņam tieši acīs.
— Paldies, Valdi. Tagad es visu sapratu.
Viņa pagriezās un aizgāja savā istabā, atstājot viņus apstulbušus stāvam viesistabā. Viņa aizvēra aiz sevis durvis un paņēma telefonu.
Bet viņa zvanīja ne Mārim, ne Marutai. Viņa atrada pierakstu grāmatiņā numuru, kuru nebija izmantojusi daudzus gadus.
— Halo, Jāņi Labdien. Te Iveta. Man vajadzīga jūsu palīdzība.
Jānis, sirmgalvis un mierīgs kā vecs ozols, atbrauca jau nākamajā dienā. Viņš bija viņas vīra sens draugs, vecās skolas cilvēks. Viņš klusi uzklausīja viņu, raugoties pa logu, nevis uz viņu. Nepārtrauca, nesaraucās, tikai ik pa laikam pamāja ar galvu. Kad viņa beidza runāt, viņš pagriezās pret viņu.
— Iveta, tu visu mūžu cēli māju. Bet tagad tās iemītnieki izlēmuši, ka pamati viņiem vairs nav vajadzīgi — viņi grib to pārdot.
Viņš runāja vienkārši, bez terminiem.
— Ko man darīt?
Nākamais mēnesis pārvērtās klusā, metodiskā darbā. Iveta tikās ar Jāni vairākas reizes nedēļā. Viņš viņai skaidroja visas nianses, un viņa — ar savu daudzu gadu finanšu pieredzi — uztvēra visu uzreiz. Viņa nebija pasīva kliente; viņa kļuva par līdzautori.
Kamēr notika šis neredzamais darbs, viņa izcēla visus arhīvus. Vecas bankas izdrukas, čekus, kvītis. Uz viņas galda auga četras papīru kaudzes. Valda kaudze: viņa studiju maksa prestižā augstskolā, pirmā iemaksa par mašīnu, nauda firmas atvēršanai, ko viņš tā arī neatdeva, nosaucis to par “mātes ieguldījumu”.
Santas kaudze: greznas kāzas, ikgadējās “dāvanas” hipotēkas segšanai, maksājumi par bērnu elitārajām skolām. Māra kaudze: pieticīgāka, bet tomēr — dzīvoklis pēc universitātes, palīdzība ar remontu. Marutas kaudze bija visplānākā. Universitāte, neliela palīdzība sākumā.
Iveta skatījās uz šīm papīru kaudzēm. Viņa neskaitīja, kurš viņai parādā. Viņa atcerējās, kā atteicās no ceļojuma uz Itāliju, par kuru bija sapņojusi visu mūžu, jo Valdim pēkšņi vajadzēja naudu “perspektīvam projektam”. Projekts izgāzās, bet Itālija palika sapnī.
Vienā piektdienā, kad viss bija gatavs, viņa nosūtīja četras vienādas īsziņas: “Gaidu visus svētdien, pulksten divos dienā. Pie manis mājās. Saruna būs nopietna. Ierašanās obligāta.”
Viņa nospieda “sūtīt” un pirmo reizi daudzu dienu laikā sajuta, ka var brīvi elpot. Izrāde tuvojās savam galvenajam cēlienam. Un viņa vairs nebija skatītāja. Viņa bija režisore. Svētdien tieši pulksten divos viņi sēdēja viesistabā. Valdis un Santa — ar uzvarētāju sejas izteiksmi, pārliecināti, ka māte pa mēnesi “nobriedusi”. Māris grozījās uz krēsla, nenolūkodamies. Tikai Maruta raudzījās mātei acīs — ar satraukumu un cerību.
Iveta ienāca pēdējā. Bez steigas. Viņas rokās nebija paplātes ar tēju. Tikai četras plānas mapes. Viņa apsēdās savā krēslā.
— Paldies, ka atnācāt. Esmu pieņēmusi lēmumu.
Valdis pašapmierināti pasmaidīja.
— Mamm, es taču teicu, ka tas ir vienīgais pareizais…
— Klusu, Valdi, — pārtrauca viņa mierīgā, vienmērīgā balsī. Smaids no viņa sejas nozuda. — Šodien runāšu es. Bet jūs — klausīsieties.
Viņa nolika mapes uz galda.
— Es visu mūžu strādāju un krāju. Domāju, ka krāju jums nākotnei. Bet patiesībā — krāju, lai redzētu, kas jūs esat. Un es redzēju.
Viņa paņēma pirmo mapīti.
— Valdi. Tava izglītība, mašīna, uzņēmums. Te ir rēķini. Ņemot vērā inflāciju, tavs “starta kapitāls” no manis ir… — viņa nosauca summu, no kuras Valdis bija bez vārdiem. — Es neprasu to atdot. Es tikai konstatēju faktu.
Viņa paņēma otru mapīti.
— Santa. Tavas kāzas, hipotēka, bērnu skolas. Te ir čeki. Summa vēl interesantāka. Tas arī ir fakts.
Viņa nolika mapītes malā.
— Jūs abi no manis pieprasījāt “ieguldījumus ģimenē”.
Viņa uz mirkli apklusa un pārskatīja viņus ar vēsu skatienu.
— Vienā jums tiešām bija taisnība. Mans kapitāls tiešām ir jāliek lietā. Bet ne jūsu parādu un iegribu dēļ. Gan manis pašas labā.
Viņa piecēlās un piegāja pie loga.
— Es izlēmu, ka mana pensija nav gaidīšana uz beigu tuvošanos. Tā ir manas pašas dzīves sākums. Dzīves, kurā es nevienam neko nebūšu parādā.
Viņa pagriezās pret viņiem.
— Mārim un Marutai es atvēršu bankas kontus un pārskaitīšu katram vienādu summu. Ievērojamu. Tā būs mana dāvana. Par to, ka viņi, atšķirībā no jums, nav mēģinājuši no manis izprasīt savu daļu.
Māris un Maruta stāvēja klusu, neteica ne vārda un arī priecīgi nebija.
— Bet mums? — izaicinoši vaicāja Santa.
— Bet jums es dāvinu visdārgāko. Brīvību. Brīvību no manas naudas. Mācaties dzīvot pēc saviem līdzekļiem. Savējiem. Jūsu kapitāla daļa ir iesaldēta. Varbūt kādreiz to saņems jūsu bērni. Ja pierādīs, ka ir labāki par saviem vecākiem.
Viņa paskatījās uz pasaules karti, kas karājās pie sienas. Tajā ar mazu karodziņu bija atzīmēta Itālija.
— Zini, man visa dzīve vēl priekšā.
Viņa izgāja no istabas, atstājot viņus klusumā. Pirmo reizi četrdesmit gadu laikā viņa aizvēra durvis aiz sevis nevis, lai sakravātu koferi.
Pagāja gads
Iveta sēdēja uz terases sava mazā namiņa, kas slīga vīnogulāju zaļumā. Gaiss smaržoja pēc sakarsušas zemes un cipresēm. Itālija izrādījās vēl skaistāka, nekā viņa bija sapņojusi. Viņa pārdeva to lielo dzīvokli — svešu cerību glabātuvi — un nopirka šo villu. Ar atlikušajiem līdzekļiem pietika gan dzīvei, gan tam, par ko viņa agrāk pat baidījās sapņot.
Viņa atrada sev jaunu nodarbošanos. Florences arhīvos viņa atklāja senas, pus izbalējušas ģeogrāfiskās kartes. Viņa bija iekārtojusi sev darbnīcu ar īpašu apgaismojumu un mitrumu. Stundām ilgi, saliekusies pār lielu galdu, viņa ar juveliera precizitāti atjaunoja pazudušos fragmentus, salīmēja trauslo papīru, atdzīvināja izbalējušās krāsas.
Tas prasīja milzīgu pacietību un precizitāti — īpašības, kuras viņa visu mūžu bija veltījusi cilvēkiem. Tagad viņa tās dāvāja klusiem vēstures lieciniekiem, kas pretī atklāja viņai aizmirstus maršrutus un neeksistējošas zemes. Reizi nedēļā viņa sazvanījās ar Marutu. Meita par dāvināto naudu bija atvērusi mazu podniecības studiju. Viņa bija laimīga. Viņu sarunas bija vieglas — par laikapstākļiem, par jaunu māla šķirni. Viņas nerunāja par pagātni.
Māris zvanīja retāk. Arī viņš pieņēma naudu, taču tā viņam “spieda” rokas. Viņš mēģināja palīdzēt Santai, bet tā tikai prasīja vairāk un vairāk. Viņš tā arī nespēja izvēlēties pusi — iestrēga starp pienākuma sajūtu un vainas apziņu. Valdis un Santa nezvanīja vispār. Kā viņa arī bija paredzējusi.
Kādu vakaru, kad saule bija iekrāsojusi debesis aprikožu ievārījuma tonī, viņa sēdēja savā darbnīcā. Uz galda viņas priekšā gulēja senatnes pasaules karte. Vietā, kur tagad atradās viņa, bija uzraksts “Terra Incognita” — Neizpētītā zeme. Un Iveta pasmaidīja. Viņa saprata, ka visa viņas iepriekšējā dzīve bija mēģinājums iezīmēt uz kartes svešus maršrutus, aizmirstot par sevi. Tagad viņas pašas dzīve bija šī “Terra Incognita”.
Un viņa ar pirmatklājējas prieku grasījās izpētīt katru tās stūrīti. Viņa saprata, ka naudu bija krājusi nevis tāpēc, lai ieraudzītu savu tuvāko īsto seju, bet lai beidzot saskatītu savu pašu. Un šī seja viņai patika.
