Valda kaudze: viņa studiju maksa prestižā augstskolā, pirmā iemaksa par mašīnu, nauda firmas atvēršanai, ko viņš tā arī neatdeva, nosaucis to par “mātes ieguldījumu”.
Santas kaudze: greznas kāzas, ikgadējās “dāvanas” hipotēkas segšanai, maksājumi par bērnu elitārajām skolām. Māra kaudze: pieticīgāka, bet tomēr — dzīvoklis pēc universitātes, palīdzība ar remontu. Marutas kaudze bija visplānākā. Universitāte, neliela palīdzība sākumā.
Meteorologs Toms Bricis: Skandināvijai tuvojas aukstā gaisa masa – gaidāms sniegs un aukstums
Iveta skatījās uz šīm papīru kaudzēm. Viņa neskaitīja, kurš viņai parādā. Viņa atcerējās, kā atteicās no ceļojuma uz Itāliju, par kuru bija sapņojusi visu mūžu, jo Valdim pēkšņi vajadzēja naudu “perspektīvam projektam”. Projekts izgāzās, bet Itālija palika sapnī.
Vienā piektdienā, kad viss bija gatavs, viņa nosūtīja četras vienādas īsziņas: “Gaidu visus svētdien, pulksten divos dienā. Pie manis mājās. Saruna būs nopietna. Ierašanās obligāta.”
Viņa nospieda “sūtīt” un pirmo reizi daudzu dienu laikā sajuta, ka var brīvi elpot. Izrāde tuvojās savam galvenajam cēlienam. Un viņa vairs nebija skatītāja. Viņa bija režisore. Svētdien tieši pulksten divos viņi sēdēja viesistabā. Valdis un Santa — ar uzvarētāju sejas izteiksmi, pārliecināti, ka māte pa mēnesi “nobriedusi”. Māris grozījās uz krēsla, nenolūkodamies. Tikai Maruta raudzījās mātei acīs — ar satraukumu un cerību.
Iveta ienāca pēdējā. Bez steigas. Viņas rokās nebija paplātes ar tēju. Tikai četras plānas mapes. Viņa apsēdās savā krēslā.
— Paldies, ka atnācāt. Esmu pieņēmusi lēmumu.
Valdis pašapmierināti pasmaidīja.
— Mamm, es taču teicu, ka tas ir vienīgais pareizais…
— Klusu, Valdi, — pārtrauca viņa mierīgā, vienmērīgā balsī. Smaids no viņa sejas nozuda. — Šodien runāšu es. Bet jūs — klausīsieties.
Viņa nolika mapes uz galda.
— Es visu mūžu strādāju un krāju. Domāju, ka krāju jums nākotnei. Bet patiesībā — krāju, lai redzētu, kas jūs esat. Un es redzēju.
Viņa paņēma pirmo mapīti.
— Valdi. Tava izglītība, mašīna, uzņēmums. Te ir rēķini. Ņemot vērā inflāciju, tavs “starta kapitāls” no manis ir… — viņa nosauca summu, no kuras Valdis bija bez vārdiem. — Es neprasu to atdot. Es tikai konstatēju faktu.
Viņa paņēma otru mapīti.
— Santa. Tavas kāzas, hipotēka, bērnu skolas. Te ir čeki. Summa vēl interesantāka. Tas arī ir fakts.
Viņa nolika mapītes malā.
— Jūs abi no manis pieprasījāt “ieguldījumus ģimenē”.
Viņa uz mirkli apklusa un pārskatīja viņus ar vēsu skatienu.
— Vienā jums tiešām bija taisnība. Mans kapitāls tiešām ir jāliek lietā. Bet ne jūsu parādu un iegribu dēļ. Gan manis pašas labā.
Viņa piecēlās un piegāja pie loga.
— Es izlēmu, ka mana pensija nav gaidīšana uz beigu tuvošanos. Tā ir manas pašas dzīves sākums. Dzīves, kurā es nevienam neko nebūšu parādā.
Viņa pagriezās pret viņiem.
— Mārim un Marutai es atvēršu bankas kontus un pārskaitīšu katram vienādu summu. Ievērojamu. Tā būs mana dāvana. Par to, ka viņi, atšķirībā no jums, nav mēģinājuši no manis izprasīt savu daļu.
Māris un Maruta stāvēja klusu, neteica ne vārda un arī priecīgi nebija.
— Bet mums? — izaicinoši vaicāja Santa.
— Bet jums es dāvinu visdārgāko. Brīvību. Brīvību no manas naudas. Mācaties dzīvot pēc saviem līdzekļiem. Savējiem. Jūsu kapitāla daļa ir iesaldēta. Varbūt kādreiz to saņems jūsu bērni. Ja pierādīs, ka ir labāki par saviem vecākiem.
Viņa paskatījās uz pasaules karti, kas karājās pie sienas. Tajā ar mazu karodziņu bija atzīmēta Itālija.
— Zini, man visa dzīve vēl priekšā.
Viņa izgāja no istabas, atstājot viņus klusumā. Pirmo reizi četrdesmit gadu laikā viņa aizvēra durvis aiz sevis nevis, lai sakravātu koferi.
Pagāja gads
Iveta sēdēja uz terases sava mazā namiņa, kas slīga vīnogulāju zaļumā. Gaiss smaržoja pēc sakarsušas zemes un cipresēm. Itālija izrādījās vēl skaistāka, nekā viņa bija sapņojusi. Viņa pārdeva to lielo dzīvokli — svešu cerību glabātuvi — un nopirka šo villu. Ar atlikušajiem līdzekļiem pietika gan dzīvei, gan tam, par ko viņa agrāk pat baidījās sapņot.
Viņa atrada sev jaunu nodarbošanos. Florences arhīvos viņa atklāja senas, pus izbalējušas ģeogrāfiskās kartes. Viņa bija iekārtojusi sev darbnīcu ar īpašu apgaismojumu un mitrumu. Stundām ilgi, saliekusies pār lielu galdu, viņa ar juveliera precizitāti atjaunoja pazudušos fragmentus, salīmēja trauslo papīru, atdzīvināja izbalējušās krāsas.
Tas prasīja milzīgu pacietību un precizitāti — īpašības, kuras viņa visu mūžu bija veltījusi cilvēkiem. Tagad viņa tās dāvāja klusiem vēstures lieciniekiem, kas pretī atklāja viņai aizmirstus maršrutus un neeksistējošas zemes. Reizi nedēļā viņa sazvanījās ar Marutu. Meita par dāvināto naudu bija atvērusi mazu podniecības studiju. Viņa bija laimīga. Viņu sarunas bija vieglas — par laikapstākļiem, par jaunu māla šķirni. Viņas nerunāja par pagātni.
Māris zvanīja retāk. Arī viņš pieņēma naudu, taču tā viņam “spieda” rokas. Viņš mēģināja palīdzēt Santai, bet tā tikai prasīja vairāk un vairāk. Viņš tā arī nespēja izvēlēties pusi — iestrēga starp pienākuma sajūtu un vainas apziņu. Valdis un Santa nezvanīja vispār. Kā viņa arī bija paredzējusi.
Kādu vakaru, kad saule bija iekrāsojusi debesis aprikožu ievārījuma tonī, viņa sēdēja savā darbnīcā. Uz galda viņas priekšā gulēja senatnes pasaules karte. Vietā, kur tagad atradās viņa, bija uzraksts “Terra Incognita” — Neizpētītā zeme. Un Iveta pasmaidīja. Viņa saprata, ka visa viņas iepriekšējā dzīve bija mēģinājums iezīmēt uz kartes svešus maršrutus, aizmirstot par sevi. Tagad viņas pašas dzīve bija šī “Terra Incognita”.
Un viņa ar pirmatklājējas prieku grasījās izpētīt katru tās stūrīti. Viņa saprata, ka naudu bija krājusi nevis tāpēc, lai ieraudzītu savu tuvāko īsto seju, bet lai beidzot saskatītu savu pašu. Un šī seja viņai patika.
