Ilze visu mūžu dzīvoja Rīgā. Viņa mācījās labi, iestājās augstskolā un sapņoja par veiksmīgu karjeru. Taču viss mainījās, kad viņas dzīvē ienāca lielā mīlestība.
– Es dzemdēšu, Ilze pārliecinoši teica vecākiem. Viņa ticēja, ka, lai gan Valdis pagaidām nebija sajūsmā par šo ziņu, viss mainīsies, kad viņš ieraudzīs bērnu.
– Un ja nu nekas nemainīsies? – mamma Gunta noraizējusies jautāja. Protams, mēs tevi atbalstīsim, bet tev jāapzinās, ka vari palikt viena ar mazuli.
– Varbūt man vajadzētu nopietni aprunāties ar tavu Valdi, – Raimonds piedāvāja. Viņš taču ir mana mazdēla tēvs, un atbildība par bērnu ir kopīga.
– Nav vajadzības iejaukties, mēs tiksim galā paši, un viss nokārtosies, – Ilze bija pārliecināta. Valdim vienkārši sākumā bija neskaidra reakcija, bet es ticu, ka vēlāk viņš pieņems bērnu.
Valdis savu lēmumu bija pieņēmis jau sen un drīz vien paziņoja, ka nevēlas turpināt attiecības, jo bērna ienākšana viņa dzīvē viņam nebija aktuāla.
– Bet tas taču būs mūsu pirmais bērns, – Ilze joprojām cerēja pārliecināt Valdi.
– Es nekad neesmu prasījis bērnus, nekad neesmu slēpis , ka man ir sieva. un negrasījos šķirties, – savu nostāju skaidroja vīrietis.
– Ja tu domāji, ka grūtniecība kaut ko mainīs manā dzīvē, tad tā nav. Mums bija tikai daži randiņi, un es neesmu gatavs uzņemties šo atbildību.
– Es neko neesmu darījusi ar nodomu, bet arī no sava bērna neatteikšos, – Ilze atcirta, jūtoties aizskarta. – Varbūt, kad redzēsi savu dēlu, tu mainīsi domas, viņa sacīja, joprojām cerot uz Valda sirdsapziņu.
Ilze nešaubījās – viņa bija pārliecināta, ka visi vīrieši pasaulē sapņo par dēlu un mantinieku. Valdim bija sieva, taču viņiem nebija bērnu, tāpēc Ilze ticēja, ka viņas mīļotais būs apmierināts. Tomēr viņa ilūzijas sabruka brīdī, kad Valdis vienaldzīgi paziņoja, ka nekādas šķiršanās nebūs.
Ilzes vecāki nezināja par topošā mazbērna tēva ģimenes stāvokli un vēlējās ar viņu atklāti izrunāties. Taču Ilze to nepieļāva – viņa nojauta, kādu reakciju izraisītu patiesība, it īpaši tēvā. Viņa meloja radiniekiem, nemitīgi atrunājās un cerēja, ka līdz dzemdībām viss sakārtosies pats no sevis.
– Pēc mēneša tev ir jādzemdē, – Gunta atgādināja meitai. – Ja viņš neizlemj precēties, tas nozīmē, ka viņš vienkārši nevēlas tevi precēt, un tev patiešām jāskatās uz lietām reāli.
– Māmiņ, viss kārtībā, es nekarāšos Valdim uz kakla, – mierīgi atbildēja Ilze. – Tagad man jāgatavojas svarīgākajam un laimīgākajam notikumam dzīvē, un tālāk jau redzēs, kā būs.
Ilze negribēja stāstīt par saviem sapņiem un cerībām. Visu šo laiku Valdis viņai ne reizi nebija zvanījis, un viņas zvani tika atteikti. Tikai nedēļu pirms dzemdībām Ilze nosūtīja viņam ziņu ar paredzamo izbraukšanas datumu uz Rīgas dzemdību namu.
– Varbūt tev taisnība, – māte mierināja Ilzi, negribēdama viņu lieki uztraukt. – Vīriešiem ne uzreiz pamostas tēvišķais instinkts. Lūk, atcerēsies savu līgaviņu pēc dēla piedzimšanas un steigsies zem logiem ar milzīgu ziedu pušķi un baloniem.
Par to sapņoja arī topošā māte un pat sapnī redzēja savu iznākšanu no dzemdību nama ar tuvāko cilvēku piedalīšanos, kurā centrālā figūra bija mīļotais.
– Es jau esmu dzemdību namā, – Ilze saņēma drosmi un piezvanīja viņam.
– Apsveicu, – vīrietis atbildēja mierīgi un vēsi. – Ceru, ka viss norit labi?
– Drīz piedzims tavs dēls, un es būtu priecīga, ja tu izvēlētos būt daļa no viņa dzīves.
– Tu domā, ka es kopā ar sievu nākšu apciemot bērnu? – Valdis neslēpa izbrīnu. – Piedod, bet es jau sākumā noteicu robežas, neko no tevis neslēpu un neplānoju pamest savu sievu.
– Es joprojām ceru, ka tu mainīsi savas domas, kad ieraudzīsi dēlu, – Ilze neatlaidās. Es tikai gribēju tev pateikt, ka tev nav jāprecas ar mani, lai būtu daļa no viņa dzīves. Ja tu to vēlies un esi tam gatavs, es neiebilstu.
– Atvainojiet, es steidzos. Lai tev jauka diena, – Valdis noteica īsi un ātri pārtrauca zvanu.
Pat pēc notikušā Ilze joprojām cerēja, ka Valdis vēl nav pieņēmis galīgo lēmumu un viņš domā par viņu kopīgo nākotni. Viņa ticēja, ka viss var mainīties un klusībā gaidīja viņa ierašanos dzemdību namā izrakstīšanas dienā.
– Ja Valdis sagaidīs mani un mūsu dēlu vismaz ar trim rozēm un paņems viņu rokās, tas nozīmēs, ka mums vēl ir iespēja kopīgai nākotnei, Ilze domās cerēja. Ja tā nenotiks, mans dēls nekad nepazīs savu tēvu, un es būšu gatava visu darīt viena pati.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu, kas notika
