– Apsveicu, jums piedzimis brīnišķīgs un vesels mazulis, smaidot sacīja vecmāte. Vai jau esat izvēlējušies viņam vārdu?
Kaut kādu iemeslu dēļ Ilze vēl nebija izlēmusi par vārdu. Patiesībā viņa cerēja, ka to izvēlēsies kopā ar Valdi. Tāpēc viņa nosūtīja viņam ziņu ar priecīgo vēsti, taču atbildi nesaņēma.
– Ko tu gaidīji no attiecībām ar vīrieti, kurš jau bija laulībā? – Gunta nespēja slēpt savu satraukumu, uzzinot patiesību no meitas. – Un tik ilgi to paturēji noslēpumā no manis un tēva.
– Vai tas kaut ko mainītu? – Ilze nesaprata. – Tu tikai lieki uztrauktos un pārdzīvotu. Es joprojām ceru, ka viņš atnāks un mans dēls izaugs ar tēvu blakus.
Tad Gunta atklāja patiesību arī savam vīram, lai viņš varētu emocionāli apdomāt situāciju un nomierināties. Vecāki nevēlējās, lai Ilze pārdzīvo.
– Mēs varam tikai vērot, kā viss attīstīsies, un mēģināt ar to sadzīvot, – viņa mierināja vīru.
Izrakstīšanās dienā no dzemdību nama Ilzei un mazulim blakus bija viņas vecāki un divas draudzenes. Viņa palūkojās apkārt, cerot ieraudzīt Valdi, kuram iepriekš bija paziņojusi izbraukšanas datumu un laiku, taču viņš neparādījās. Ilze pieņēma situāciju un koncentrējās uz jaunajiem pienākumiem.
– “Pagaidi,” – pēkšņi kāds sacīja.
Ilze jau bija gatava raudāt, bet tagad viņu pārņēma prieks – viņš tomēr bija atnācis. Apkārt neviena nemanot, viņa steidzās pēc iespējas ātrāk parādīt dēlu Valdim. Emociju uzplūdā sieviete pat aizmirsa iepriekš loloto sapni par ziediem un baloniem. Taču jaunais tēvs izskatījās nopietns un, šķiet, neizjuta šo mirkli tik dziļi kā viņa.
– Šī ir nauda tavam dēlam, lai parūpētos par viņa vajadzībām, viņš sacīja, nemaz nepalūkojoties uz bērnu.
– Mana dēla?
– Jā, es veidoju ģimeni kopā ar savu sievu,” Valdis sacīja stingri. “Lūdzu, cienīsim viens otra robežas un neturpināsim šo sarunu.
Ielicis aploksni Ilzes rokā, viņš bez liekiem vārdiem pagriezās un devās prom. Viņa palika stāvot, apjūkusi savās domās, līdz māte saudzīgi aicināja viņu iekāpt mašīnā, lai dotos mājās.
– Tas nav godīgi, – māte skumji noteica pa ceļam. – Lūk, kāds tēvs ir mūsu mazdēlam… Bet dzīve pati visu saliks pa vietām. Ja pienāks diena, kad viņš sapratīs savas kļūdas un vēlēsies atgriezties, tev būs jāizlemj, vai viņš to ir pelnījis.
Ilze vairs neieklausījās mātes vārdos. Aploksne ar naudu viegli gulēja plaukstā, bet mazais Roberts miegā mierīgi pakustināja deguntiņu. Viņa pieņēma lēmumu uzreiz pēc tam, kad Valdis bija aizgājis. Iepriekš Ilze cerēja, ka vārdu dēlam izvēlēsies kopā, taču tagad viņa apzinājās – viņas mazulis ir Roberts, un viņa ved viņu mājās ar mīlestību sirdī.
– Esmu izdarījis visu, kā mēs vienojāmies, – pārkāpjot dzīvokļa slieksni, mierīgi teica Valdis, raugoties uz sievu.
– Vai tev būs vēlme kādreiz satikt zēnu vai viņa māti? – viņa nogurusi jautāja, klusi raugoties vīrā.
– Tev nav par ko uztraukties, – Valdis mierīgi sacīja. – Lai tu justos drošāk, es domāju, ka būtu labi pārcelties uz Liepāju.
– Varbūt tev vajadzētu to rūpīgi apsvērt, – klusi atbildēja sieviete, izskatīdamās nogurusi un trausla.
– Es nekad tevi nepametīšu un vienmēr novērtēšu tavu gudrību un atbalstu šajā situācijā, – turpināja Valdis. – Tas bija mans vienīgais kļūmīgais solis ilgās laulības gados, un esmu guvis mācību. Ilze un viņas bērns vairs nav daļa no manas dzīves, un tev nav par ko uztraukties.
Pēc neveikla skūpsta uz sievas pieres viņš devās risināt kārtējos darba jautājumus. Viņa palika sēžot krēslā, iegrimusi savās domās.
Ievas lolotais sapnis par mātes laimi palika nepiepildīts, kamēr kāda cita sieviete piedzīvoja šo brīnumu. Viņa bija gatava darīt visu, lai kļūtu par māti, taču pat speciālisti nevarēja palīdzēt. Valdis, jūtot atbildību par situāciju, dalījās ar sievu savās domās un emocijās. Ieva necentās viņu ietekmēt, bet pieņēma viņa lēmumu. Valdis palika kopā ar sievu, kamēr dēlu audzināja cita ģimene.
Ilzei nācās pašai nostāties uz savām kājām, un tas prasīja daudz pūļu. Ceļš nebija viegls, taču vecāki palīdzēja, cik vien varēja. Viņa strādāja un, kad Roberts paaugās, attālināti uzsāka mācības. Bez vecāku atbalsta būtu bijis daudz grūtāk, taču ar laiku viss sāka sakārtoties. Viņa atrada labi apmaksātu darbu, un dzīve ieguva stabilitāti. Kad Robertam bija pieci gadi, Ilzes dzīvē ienāca vīrietis, kurš pieņēma zēnu kā savējo.
Ironiskā kārtā Ieva to saprata un klusībā apskauda Ilzi, jo pati bija gatava atdot visu, lai piedzīvotu šādu laimi. Viņai bija mīlošs vīrs, stabils darbs un mājīgs dzīvoklis, taču dziļi sirdī viņa juta, ka tam visam pietrūkst pats svarīgākais…
