Kad es gatavojos doties ceļā — vai nu pie meitas uz Rīgu vai pie drauga uz makšķerēšanu, ir viena lieta, ko es daru, pirms aizslēdzu durvis — uz palodzes nolieku ēdamkaroti. Parastu, metāla
Es, tāpat kā jebkurš cilvēks, cenšos neko neaizmirst: zobu birste, telefona lādētājs, siltas zeķes, rezerves apģērbs, termoss ar stipru tēju — viss pēc saraksta.
Bet ir viena lieta, ko es daru, pirms aizslēdzu durvis — uz palodzes nolieku ēdamkaroti. Parastu, metāla. Neviens par to nezina — ne kaimiņiene tante Gunta, ne mans dēls, ne pat kaimiņš, kurš pastāvīgi bāž manā pastkastītē savas klīnikas reklāmas ar bezmaksas zobakmens tīrīšanu.
Es par šo ieradumu nestāstu, jo tas, no malas skatoties, šķiet dīvains. Lai gan, ja padomā, tajā ir daudz vairāk veselā saprāta nekā pusē no tiem padomiem, kas šobrīd klīst pa tautās.
Viss sākās apmēram pirms septiņiem gadiem. Toreiz es tikko biju pārcēlies uz jau lietotu privātmāju — 110 kvadrātmetri, bet ar svaigu remontu. Iegādājos tur visu jaunu, it kā sāktu dzīvi no jauna: ledusskapi, veļas mašīnu LG, mikroviļņu krāsni — protams, visu uz kredīta. Un tad pēc pusgada aizbraucu uz nedēļu komandējumā uz citu valsti.
Atgriežos — logs pavērts, no palodzes pazudis JBL skaļrunis, portatīvais dators un stiprā komplekts “Ararat”, ko kolēģi bija uzdāvinājuši piecdesmitajā dzimšanas dienā. Spriežot pēc visa, paņēma tikai to, kas bija redzams — skapjos pat nelūkojušies. Pēc tam inspektors teica: “Nu jūs taču dzīvojat privātmājā. Plastmasas logs — atlocīt ir divu minūšu darbs. It īpaši, ja aizkars aizvilkts.” Un aizgāja. Ar to arī viss beidzās. Kopš tā laika esmu ieviesis daudz dažādu mājas aizsardzības pasākumu, un par vienu — visoriģinālāko un vienkāršāko — es tagad pastāstīšu.
Kad dodos prom, uz palodzes nolieku karoti. Kāpēc karoti, nevis, teiksim, krūzi? Viss vienkārši. Karote ir maza, metāla, spīdīga un viegla. Tā uzreiz iekrīt acīs. Ja es būtu viesis šajā dzīvoklī (pieņemsim, garnadzis) un redzētu starp aizkariem atstātu karoti, man rastos jautājums: ko tā te dara? Tātad — saimnieks nesen bijis. Vai arī ir. Vai būs. Vai varbūt vienkārši savāds. Katrā ziņā tas mulsina. Bet prātā jebkura sīkums, kas izjauc stereotipu, jau darbojas. Kāds teiks, ka tas ir joks, bet kādam tas palīdzēs.
Pārbaudīts uz personīgās pieredzes
Ar šo ideju dalos ne tāpēc, ka būtu pārliecināts par tās simtprocentīgu efektivitāti, bet tāpēc, ka tā darbojas sadzīviskās loģikas līmenī. Lūk, jūs, piemēram, braucat uz vasarnīcu. Vai uz divām dienām pie māsas. Kāds atstāj ieslēgtu gaismu priekšnamā — saka, rada klātbūtnes iespaidu. Kāds uz balkona noliek krēslu, lai aiz aizkara būtu redzams siluets. Bet es — karoti. Dažreiz pat divas. Izlieku pa palodzēm. Jā, jā — gan virtuvē, gan guļamistabā. Lai redz tie, kam acis uz visām pusēm, kas staigā gar logiem.
Lasi vēl: Es katru dienu izmantoju šos padomus no interneta, kas dzīvē tiešām ir noderējuši
Nesen par to stāstīju draugam, kolēģim no darba. Viņš sākumā pasmējās — saka, varbūt vēl dakšiņu durvīs iebāzīsi? Bet pēc mēneša pats sāka, aizbraucot no savas vasarnīcas uz pilsētu, uz palodzes nolika tējkaroti. Viņa sieva Vēsma saka: “Labāk vienu reizi par daudz piesargāties, nekā pēc tam pa lombardiem meklēt mūsu televizoru.”
Kāds mans paziņa, bijušais atslēdznieks, tagad pensionārs, aizgāja vēl tālāk — viņš sāka uz palodzes atstāt bērnu rotaļlietu. Mazs gumijas nīlzirgs. Viņš saka: “Pie mums te bērns, varbūt labāk nelīst.” Kopš tā laika viņam nevienu reizi vairs nav bijis mēģinājumu ielauzties. Bet pirms tam — bija divreiz.
Tā arī dzīvoju. Karote uz palodzes — kā mazs zīmogs, ka mājās kāds ir. Un lai arī tā nav apsardzes signalizācija, ne kamera, ne suns, tomēr savu labumu nes. Bet jūs — kādus zināt oriģinālus veidus, kā aizsargāt savu māju? Tiksimies komentāros.
