Savos 70 gados es nonācu grūtā situācijā bez pajumtes. Visa mūža garumā es centos strādāt ārzemēs, lai nodrošinātu ģimeni, taču tagad, kad man ir nepieciešama palīdzība, ģimenes attiecības ir sarežģītas.
Es vēlos dalīties savā pieredzē un meklēt risinājumus, kā tikt galā ar šādām dzīves pārbaudēm.
Tagad pat nezinu, kā dzīvot tālāk. Pastāstu, ko mana bērni ir izdarījuši 👇
Es vienmēr biju iedomājusies vecumdienas citādi. Es domāju, ka pensijā beidzot varēšu atslābt, pavadīt vakarus ģimenes lokā, bet dzīve lēma citādi.
Mēs apprecējāmies, drīz pēc tam piedzima bērns, bet vīrs pret mums izturējās tā, it kā mēs viņam neko nenozīmētu. Viņš nerūpējās ne par mani, ne par bērnu – dzēra, klaiņoja un uzvedās kā īsts vecpuisis.
Laikam ejot, viņš sāka nest mantas ārā no mājas – pārdeva tās savam priekam.
Ilgu laiku es klusēju un pacietīgi izturēju notiekošo, taču ziņa par gaidāmo bērniņu lika man apstāties un aizdomāties. Tā bija robeža, kuru sajutu ļoti skaidri – manī notika pārmaiņas, kas lika pārskatīt savu dzīvi un robežas.
Pēc šķiršanās, kas nebija viegla, es ar diviem maziem bērniem atgriezos vecāku mājās. Viņi mani pieņēma, un mēs visi apzinājāmies – priekšā būs izaicinājumi, taču arī cerība, ka kopā spēsim tos pārvarēt.
Kad meitiņai palika septiņi, es sapratu – man vairs nav izvēles. Sakravāju somas un aizbraucu uz Itāliju, cerībā uz labāku dzīvi.
Svešā zemē man nācās saskarties ar pavisam citu realitāti: sākumā dzīvoju ļoti pieticīgos apstākļos un strādāju smagus, maz apmaksātus darbus. Domāju, ka palikšu tikai pāris gadus, bet tie pārvērtās gadu desmitos. Visu šo laiku sūtīju mājās, atbalstīju bērnus, apmaksāju viņiem mācības un krāju viņu nākotnei.
Dēls Oskars attaisnoja manas cerības: viņš ieguva izglītību, atvēra savu biznesu, apprecējās. Es biju lepna par viņu un pat nopirku viņam dzīvokli.
Bet, lūk, Liāna… Viņa bija citāda. Viņu izslēdza no universitātes, viņa negribēja ne mācīties, ne strādāt – dzīvoja uz mana rēķina. Vēlāk sāka dzīvot kopā ar kādu puisi, bet viņi ātri pašķīrās.
Es dzīvoju ar cerību, ka Liāna reiz mainīsies, un Oskars vienmēr būs līdzās. Kad viņam piedzima bērni – mani lolotie mazbērni –, es sapņoju par to, kā došos pie viņiem ciemos.
Iemīļotā meksikāņu seriālu aktrise Viktorija Ruffo – kā viņa dzīvo tagad
Vienreiz, kad piedāvāju dēlam palīdzību ar bērniem, viņš tikai pasmaidīja:
– Mamm, mana sieviete Kristīne ir mājās, viss ir kārtībā, tiekam galā paši.
Tas man lika daudz ko pārdomāt. Tik daudzus gadus es dzīvoju ar cerību reiz satikt savus mazbērnus, taču viņš, šķiet, pat neaizdomājās, cik svarīgi man tas ir — būt tuvumā, sajust viņu mīlestību.
