Es atbraucu mājās pie meitas un mammas un pamanīju, ka Liāna bija atvedusi jaunu vīrieti. Viņa uzvedība man radīja neērtības, bet meita apgalvoja, ka viss ir kārtībā. Kad aizbraucu pie Oskara, viņš mani uzņēma uzmanīgi un teica: «Mammu, labāk neuzkavējies šeit pārāk ilgi.»
Es atgriezos Itālijā. Gadi bija pagājuši. 70 gadu vecumā mani atlaida — dēļ vecuma. Darbu atrast kļuva ļoti grūti. Es sazvanīju dēlu, cerot uz atbalstu.
– Oskar, es gribu atgriezties. Vai varu pie jums kādu laiku palikt?
– Mammu, ko tu runā, mums ir divi bērni, un mēs šobrīd plānojam mainīt dzīvokli…
Es atgriezos vecāku mājās, kur dzīvoja arī meita kopā ar znotu. Tēvs jau ilgu laiku nebija starp mums, mātes spēki bija samazinājušies, un viņa bija atkarīga no apkārtējo palīdzības. Bet Liāna, kura jau bija ieguvusi īpašumtiesības uz māju no mātes, par viņu īpaši nesatraucās.
Es sajutu, ka man šajā mājā nav īsti vietas. Znots regulāri atgādināja, ka vajadzētu sakopt māju.
Tagad, pēc daudziem gadiem darba un pūlēm, es sēžu pie loga un domāju – vai tiešām es aiziešu no šīs dzīves kā nevienam nevajadzīga?
Vienīgais, par ko jutos neapmierināta, bija tas, ka neko nebiju atstājusi sev. Man ir tikai 3000 eiro – “neparedzētam gadījumam”. Ko darīt tālāk?
Ko jūs ieteiktu darīt šādā situācijā? Būšu pateicīga par jebkuru padomu!
