Vienā mirklī man nācās atteikties no diviem tuvākajiem cilvēkiem — māsas un vīra. Abi dzīvo labi, tikai man viņu vairs nav. Gadu viņi mani apmānīja, tēloja tuvību un uzticību, bet beigās viss atklājās. Tagad man vienkārši vairs nav vēlmes viņus redzēt.
Visvairāk man šajā visā šķiet grūti saprast mammas reakciju. Viņa pati atzīst, ka māsa rīkojās nepareizi, taču tomēr apvainojas uz mani, jo es ar viņu nerunāju. Mammas vienīgais arguments — “nu jūs taču ģimene”. Tikai, ja mēs būtu sveši cilvēki, viss būtu vienkāršāk.
Ar savu jaunāko māsu Lību mēs labi sapratāmies jau kopš bērnības. Protams, reizēm gadījās kādas domstarpības vai sīki pārpratumi, taču tie ātri pagaisa. Jo vecākas kļuvām, jo labāk mācējām saprast viena otru.
Starp mums bija tikai gada starpība, tāpēc vienmēr atradām kopīgu valodu un draudzējāmies vienā kompānijā. Nekad nebiju pamanījusi, ka māsa mēģinātu pievērst uzmanību maniem puišiem — mūsu gaume bija pilnīgi atšķirīga.
Tāpēc, kad manā dzīvē parādījās Antons, es bez bažām iepazīstināju viņu ar māsu. Mēs ar Lību daudz laika pavadījām kopā, un man bija svarīgi, lai viņi labi saprastos. Viņi ātri atrada kopīgu valodu, un nekas aizdomīgs manāmi nebija.
Kad apprecējāmies, pārvācāmies uz vīra dzīvokli. Lība nāca pie mums diezgan bieži — kādu laiku kopā ar savu draugu, ar kuru, kā man šķita, plānoja kāzas. Vēlāk viņi pašķīrās, un māsa turpināja nākt viena pati.
Man tas nelikās nekas īpašs, ja pēc darba pārnākot redzēju, ka Lība un Antons sēž virtuvē un dzer tēju. Nu un tad? Māsa atnākusi ciemos, mani pagaidījusi. Antons, kā pieklājīgs cilvēks, piedāvājis tēju. Viss šķita pilnīgi normāli, bez jebkādām aizdomām.
Tā tas turpinājās, līdz kādu dienu es pārnācu mājās visnepiemērotākajā brīdī. Skats, ko ieraudzīju, nelika uzdot nevienu jautājumu — viss bija pilnīgi skaidrs.
Pēc tam uzzināju, ka viņi jau veselu gadu slepus satikās aiz manas muguras. Es pat nenojautu. Grūti bija noticēt, ka tieši divi cilvēki, kuri man bija vis tuvāk, varēja tā izdarīt.
Pēc šķiršanās pārvācos uz īrētu dzīvokli — pie vecākiem negribēju atgriezties, tur varētu satikt Lību, un tas man bija par daudz. Sajūta bija tukša: ja būtu pievīlis tikai viens no viņiem, es atrastu, pie kā vērsties, ar ko parunāt. Bet, kad abi vienlaikus kļūst sveši, paliec viens pats.
Ar viņiem vairs nerunāju. No vecākiem uzzināju, ka viņi dzīvo kopā un gatavojas laulībām. Droši vien viens otram piemēroti — abi no vienas pasaules.
Visvairāk mani šajā visā pārsteidz mammas attieksme. Viņa it kā arī saka, ka Lība nav rīkojusies pareizi — bet tā, it kā būtu runa par kādu sīkumu. Tajā pašā laikā viņa prasa, lai es ar māsu atkal sazinātos, it kā viss būtu kā agrāk.
Mamma tikai atkārto: “jūs taču ģimene, ne sveši cilvēki.” Bet tieši tas jau ir vissmagākais — ka savējais tā izdarīja. Ja tas būtu bijis kāds cits, būtu vienkāršāk. Bet pēc tik ilgas mānīšanas izlikties, ka nekas nav noticis, man nav pa spēkam.
— Tā taču mīlestība, sirdij jau nepavēlēsi, — centās mani pārliecināt mamma.
Nu tad, ja jau tā ir tāda neapturama mīlestība, varēja taču atnākt un pateikt atklāti: “Tā un tā — man patīk tavs vīrs, un arī viņam ir jūtas pret mani, vajadzētu saprast, ko darīt tālāk.” Būtu nepatīkami, bet vismaz godīgi. Un nebūtu sajūtas, ka mani pievīla klusībā.
— Tā taču mīlestība, sirdij jau nepavēlēsi, — centās mani pārliecināt mamma.
Nu tad, ja jau tā ir tāda neapturama mīlestība, varēja taču atnākt un pateikt atklāti: “Tā un tā — man patīk tavs vīrs, un arī viņam ir jūtas pret mani, vajadzētu saprast, ko darīt tālāk.” Būtu nepatīkami, bet vismaz godīgi. Un nebūtu sajūtas, ka mani pievīla klusībā.
Vīru es netaisnoju — viņš izdarīja nepareizi, un punkts. Bet vismaz ar viņu man nav jāsazinās, un tas jau ir labi. Es vienkārši aizvēru šo dzīves lapu un eju tālāk.
Ar māsu būtu vieglāk, ja mamma par to visu nemaz nerunātu. Viņa katru reizi atgādina par Lību. Pat nesen aizrādīja, ka neesmu viņu apsveikusi dzimšanas dienā — tas esot nepieklājīgi. Nu, iespējams. Tikai vai viss pārējais, ko viņa darīja, bija pieklājīgi?
Mamma domā, ka runa ir par vīrieti, kuru māsa “aizvilināja”. Bet, ja viņš pats nebūtu vēlējies, nekas tāds nebūtu noticis. Problēma nav viņā, bet tajā, ka māsa spēja to darīt manā mājā un pēc tam skatīties man acīs, it kā viss būtu kārtībā. Šādu rīcību es piedot nevaru.
Tagad es vienkārši dzīvoju tālāk un vairs neko negaidu — ne atvainošanās, ne sapratnes. Laiks visu noliek savās vietās. Tikai interesē — vai jūs spētu piedot, ja tā būtu jūsu māsa vai brālis?
