Kad man bija 28 gadi, satiku Antonu. Viņš, tāpat kā es, nāca no laukiem. Pēc vidusskolas kopā ar draudzeni pārcēlāmies uz Rīgu un sākumā īrējām istabu. Vēlāk man izdevās paņemt aizņēmumu un nopirkt divistabu dzīvokli Imantā. Drīz vien pie manis nonāca arī mašīna – brālis atdeva savu veco, jo pats nopirka jaunu.
Dzīvoklis atradās tālāk no centra, tāpēc auto bija ļoti praktisks, īpaši, kad braucu ciemos pie vecākiem uz laukiem.
Kad iepazinos ar Antonu, viņam bija tikai daļa mammas dzīvoklī un bērns no pirmās laulības. Mūsu attiecības sākumā nebija īpaši biežas, jo viņš daudz strādāja. Pēc pāris mēnešiem sākām dzīvot kopā. Tajā laikā viņš atrada labu darbu, bet izrādījās, ka nepieciešama mana mašīna, jo darba vieta atradās pilsētas otrā galā.
Es neiebildu – likās, ka tas būs ieguldījums mūsu kopīgajā dzīvē. Tomēr no savas algas viņš man neko neatdeva. Vienmēr bija kādi izdevumi – mātei vajadzēja zāles, dēlam ko nopirkt, vecākiem mājās kas salūzis. Galu galā vienīgais, ko viņš regulāri nodrošināja, bija pārtika.
Komunālos maksājumus un aizņēmumu sedzu pati, par pārējo arī gādāju viena. Viņš tikai paņēma manu mašīnu, un tas arī viss. Reiz pat teica, lai dodu naudu remontam, piebilstot, ka auto ir mans un viņam pienākas tikai degviela. Tajā pašā mēnesī es biju iegādājusies virtuves mēbeles un lūdzu viņu palīdzēt ar aizņēmuma maksājumu, jo man pietrūka summas.
Viņš atbildēja, ka dzīvoklis ir mans, līdz ar to arī aizņēmums ir tikai manējais. Mēs taču vēl nebijām precējušies, tātad tas nav kopīgs īpašums. Jo ilgāk dzīvojām kopā, jo mazāk man gribējās domāt par laulībām. Es iedomājos, kā viss varētu izskatīties pēc kāzām, un sajūta nebija patīkama.
Šķiršanās notika brīdī, kad viņš palūdza man naudu degvielai. Tas bija pēc brauciena pie maniem vecākiem uz svētkiem. Viņš toreiz pateica savu ierasto frāzi, ka mēs neesam laulībā un mana mamma nav viņa oficiālā sievasmāte.
Kad pie ģimenes galda atkal izskanēja jautājums par kāzām, es tieši pateicu – kāzu nebūs. Antons neslēpa izbrīnu. Es uzreiz palūdzu atslēgas no mašīnas un dzīvokļa. Vienojāmies, ka pēc savām lietām viņš atnāks tad, kad man tas būs piemērots. Es uzsvēru, ka dzīvoklis ir mans, mēs neesam precējušies, un viņam nav tiesību ienākt, kad vien vēlas. No vecākiem viņš līdz pilsētai pēc tam brauca ar taksi.
Mūsu stāsts noslēdzās ātrāk, nekā biju domājusi. Taču es to uztveru kā pieredzi. Tagad zinu – vienmēr labāk palikt uzticīgai sev, nekā dzīvot blakus cilvēkam, ar kuru ceļš ved dažādos virzienos. Un dzīve pierādīja: pēc katrām beigām vienmēr nāk jauns sākums.
