Anete mazliet apmulsusi pasmaidīja.
– Vai tiešām tu grasies atvērt fermu? viņa vaicāja.
– Jā, Anet, ne tikai fermu, bet īstu zemnieku saimniecību. Šovakar es pasēdēšu, padomāšu un visu izrēķināšu, un rīt pastāstīšu sīkāk. Un tagad man vajag vismaz pāris stundas pagulēt, sacīja Silvestrs.
Kopš tā laika ir pagājuši četri gadi. Saimniecība, ko Silvestrs atvēra, kļuva par kaut ko vairāk nekā tikai fermu. Vispirms bija zemnieku saimniecība, pēc tam piena pārstrādes cehs, gaļas veikals, un tagad Silvestrs apsvēra iespēju atvērt vairākus veikalus pilsētā un produkciju pārdot ar savu zīmolu.
Kārlis bija viņa uzticamais palīgs un rūpējās par visas fermas mehanizāciju. Viņa pārraudzībā strādāja divi cilvēki, kas centīgi veica uzdotos darbus, lai gan Kārlis nekad nebija stingrs vai prasīgs. Nesen Silvestrs ievēroja, ka Kārlis aizraujas ar grāmatām par elektrotehniku.
Kārlis nejauši atklāja, ka gatavojas iegūt augstāko izglītību neklātienē, jo vēlas uzzināt vairāk par elektrību. Silvestrs lepojās ar savu draugu.
Viss ritēja labi, taču Silvestram prātā bija viena rūpe — Olīvija. Viņš bija ieguvis sievietes simpātijas, un viņi tikās, lai gan ne tik bieži, kā viņš vēlētos, jo abiem bija daudz darba. Kādu dienu Silvestrs piedāvāja viņai kopīgu nākotni, bet Olīvija lūdza laiku pārdomām, sakot, ka šādos jautājumos nav kur steigties.
Šī atbilde viņu mazliet satrauca un lika aizdomāties. Galu galā viņiem abiem drīz būs četrdesmit, un Silvestram šķita, ka pienācis laiks nopietniem lēmumiem.
Kādu dienu Silvestrs plānoja nopietni sarunāties ar Olīviju, jo pamanīja, ka viņa nesen ir kļuvusi domīga. Jāmin, ka vīrietim bija brīnišķīgas attiecības ar Olīvijas dēlu Māri.
Viņš novietoja savu automašīnu pie fermas un ieraudzīja kārtējo kaķi. Tas viņu nedaudz kaitināja, jo pēdējā laikā tur bieži parādījās klaiņojoši dzīvnieki, kas traucēja ikdienas darbiem. Slaucējas, žēlojot pamestos kaķus un cenšoties tos pabarot, bija pārveidojušas vienu no stūriem par īstu dzīvnieku stūrīti, kas sāka kļūt par problēmu.
Silvestrs vairākkārt teica, lai sievietes pārtrauc kaķu barošanu. Visbeidzot, kad viens no kaķiem iekrita piena tvertnē, kuru pēc tam vairs nevarēja izmantot, viņš uzsprāga. Vīrietis teica – ja nedēļas laikā fermā parādīsies kaut viens kaķis, viņš zvanīs attiecīgajam dienestam, lai tos izķertu.
Fermas darbinieces neapmierināti paskatījās uz viņu, un Olīvija jautāja:
– Kur gan viņi var doties? Viņi ir izsalkuši.
– Es nezinu, kur viņi var doties, bet viņu dēļ šeit viss ir apgriezts kājām gaisā, noskaldīja Silvestrs.
Dīvainā kārtā kaķu pēc neilga laika palika mazāk, un tad tie pazuda pavisam. Bet tad kādu dienu fermas tuvumā Silvestrs ieraudzīja jaunu kaķeni un gatavojās noskaidrot, no kurienes tā nākusi.
Silvestrs grasījās izkāpt no mašīnas, bet tad pamanīja Olīviju, kura kaut kur steidzās, uzmanīgi ejot un skatoties apkārt, it kā nevēlētos, lai viņu pamana. Tas lika Silvestram aizdomāties, un viņa acu priekšā parādījās aina: viņš atgriežas mājās un atrod sievu gultā kopā ar savu draugu. Bet Olīvija, šķiet, nebija tāda, taču ko var zināt – varbūt viņa lavās pie mīļākā. Silvestrs skumji pasmaidīja, izkāpa no automašīnas, devās pakaļ sievietei, nolemdams ar viņu parunāt…
Viņš ievēroja, ka Olīvija ielavās vecajā fermas ēkā. Silvestrs steidzīgi devās tai virzienā, nemierīgs un ziņkārīgs. Kad viņš ielūkojās iekšā, viņu pārņēma pārsteigums – telpā, klusi un rūpīgi, Olīvija kārtoja bļodiņās barību veseliem kaķu pulciņiem. Silvestrs uz brīdi apstājās – viņu pārņēma negaidīta sajūtu gamma.
– Silvestr, ko tu te dari? pārsteigta vaicāja Olīvija.
– Es redzēju, kā tu te ienāci un nolēmu uzzināt, kas tev šeit darāms, taisnojās Silvestrs.
Kādu brīdi abi stāvēja viens pretim otram un klusēja.
– Domāju, ka jūs tos kaķus esat kaut kur aizvedušas, atguvis valodu teica Silvestrs.
– Kur gan lai viņus liek? – Olīvija sacīja ar satraukumu balsī. – Es nebiju domājusi, ka tu vari būt tik auksts pret tiem, kas paši nespēj par sevi pastāvēt.
Te pēkšņi Silvestrs sāka smaidīt.
– Bet varbūt mēs šajā ēkā varam izveidot dzīvnieku patversmi? viņš ierosināja.
– Tu nejoko? vaicāja Olīvija.
– Man ir visnopietnākie nolūki šajā jautājumā, apliecināja Silvestrs.
Pēc pāris mēnešiem jaunajā patversmē ieradās pirmie iemītnieki. Bet Olīvija, kura vairs nestrādāja par slaucēju, bet gan par patversmes vadītāju, priecājās par pūkainajiem mīluļiem kā par bērniem.
Vēl pēc mēneša Olīvija beidzot piekrita kļūt par Silvestra sievu. Vīrietis bija tik laimīgs, ka nēsāja dzīvesbiedri uz rokām. Bet ar to likteņa dāvanas nebeidzās.
Kāzu dienā, kad Olīvijai bija 36 gadi, viņa pavēstīja, ka pasniegs Silvestram 40 gadu jubilejā neparastu dāvanu. Silvestrs ilgi minēja, kas tā par dāvanu, taču kaut ko tādu nebija gaidījis.
Olīvija pastiepa viņam foto ar mazu cilvēciņu, kurš gulēja viņas puncī. Silvestrs aizkustinājumā izplūda emocijās, apskāva Olīviju, Aneti, Kārli, Māri, bučoja kaķus. Bet Olīvija skatījās uz viņu un domāja, ka cilvēks tomēr var iemantot laimi pat tad, kad jau zudušas visas cerības.
Bet kādas ir tavas emocijas par šo aizkustinošo stāstu? Vai piekrīti teicienam: un ja cerēto laimi nenesa ceriņu ziedi, nekur jau nav teikts, ka tā nevar atnākt pa sniegu? Raksti komentāros!
